Varu izstāstīt savu pieredzi:
Tātad, man nesen, apmēram pirms gada, bija līdzīgi kā tev,
jo vienmēr esmu atšķīrusies no viņiem ar citu domāšanu un pieeju lietām. Vienmēr esmu bijusi dīvainīte un citādā, bet pati par tādu sevi neuzskatu, jo zinu, ka ir pasaulē cilvēki ar atvērtu prātu un bez šaura, pelēka skatiena.
Mani draugi ir draugi un viņus es mainīt vai aizstāt nevēlos, taču bieži gribas tomēr kādu kas saprot to visu, ar ko var filozofiski parunāt un apmainīties idejām.
, likās, ka nekas nemainīsies, nekad neatradīšu savus patiešām
īstos domubiedrus, kas sapratīs manu domu gājienu, būs gatavi diskutēt par vismuļķīgākajām un tajā pašā laikā foršākajām lietām, bet tad notika tā - aizgāju mācīties uz Jelgavu, uz fakultāti, kas jau izsenis ir tā, kur mācās dabas, meža bērni, un tieši te es atradu savus domubiedrus, tikpat trakus kā es pati, zinu, ka viņi saprot mani, es viņus, jo, ja tā var teikt, nākam no vienas vietas - laukiem, bet nosacītiem, tas nav domāts sliktā nozīmē. Zinu, ka tagad mani īstie draugi ir tie, kurus sastapu šeit, jo ja nevēlos ne ar vienu runāt, viņi to sapratīs, neapvainosies, ja vēlēšos filozofēt par pasaulīgām lietām, mēs to darīsim kopā :) Jā, tie nav skaitliski daudz cilvēku, kādi 5, bet ar to man pietiek, jo zinu, ka tie ir
manējie
Ko ar to gribēju pateikt? - Ies laiks, un tu satiksi
īstus savējos, galvenais būt īstā vietā un laikā :)
306
