Nespēju saprast cilvēkus, kas spēj ilgāku laiku nestrādāt. Man pašam šobrīd ir atvaļinājums, tādēļ ļoti priecājos par iespēju no rītiem ilgi gulēt un brīvi plānot savu laiku, tajā pašā laikā mani burtiski kāds tirda piezvanīt vai aizbraukt uz biroju, uzzināt, kas noticis jauns, parunāt ar kolēģiem. Saprotams, itin bieži darbs sāk kaitināt - īpaši jau gadījumos, kad tas ir monotons un šķietami bezjēdzīgs -, taču nespēju iedomāties sevi, augu dienu sēžam mājās un neko nedarot. Ja pazaudētu savu pašreizējo darbu, kas gan, cerams, tik drīz nenotiks, notikti meklētu citu, jo nespētu izpausties, realizēt sevi, neko nedarot.
Darbs - tas manā skatījumā nav tikai līdzeklis mēneša ienākumu nodrošināšanai, bet gan, pirmkārt, veids, kā personība realizē sevi, veido kontaktus, socializējas. Lietišķie kontakti vienmēr atšķiras no ģimenes vai draugu lokā veidotajiem ar savu eleganci, stilu, bezkaislīgumu. Man tas ir milzīgs gandarījums - just, ka spēju vadīt procesus, ar savu prātu un gribu ietekmēt rezultātu. Ja to sajūtu, varu bez apstājas strādāt kaut diennakti.
Vienīgā iespēja, kad pieļauju domu par nestrādāšanu, ir nopietnu studiju laikā.
Rīt dodos uz darbu, lai arī atvaļinājums teorētiski vēl turpinās.
496
