Esmu nonākusi pie secinājuma, ka līdz šim esmu pilnveidojusi sevi pilnīgi nepareizajās jomās, kuras mani neinteresē. Līdz šim domāju, ka ir jābūt dažādai un jāmācās vis kaut kas, lai būtu gudrāka un saprastu vairāk nekā divas svešvalodas- ar varu mācīju sevi valodu, kura man šodien godīgi sakot riebjas, man tā tikai putro galvu un jaucās ar pārējām. Es esmu braukusi uz to valsti 3 reizes, un es jutos tukša, man likās, ka es uz vietas stāvēju ar to valodu, kaut gan ikdienā runāju ar tās valsts cilvēkiem. Tur es pastrādāju un mēģināju mācīties. Šķiet, ka pamēģinātu to, šito un vēl to kā dzīves iespējas, kuras nevar laist garām es attīstīšos, bet gala rezultātā es jūtos iztukšota, pat vairs nespēju loģiski izspriest, kā lai atrodu savu. Man ir liela neziņa par nākotni. Runājot par mērķiem, loģiski, ka visi iepriekšējie mērķi ir pa galam, jo es vairs negribu darīt to kas mani iztukšo un es nejūtu panākumiem jēgu. Kā lai savācu un sakopoju sevi pašu, savas domas, lai vismaz virzienu zinātu, kur ir jādodas?
15
