Vai rakstāt dienasgrāmatu?

Rakstīju tīņa gados, pēc tam visu laiku domāju, ka tik kāds neatrod un neizlasa :D Kaut kad pēc gadiem uzgāju zem gultas, izlasīju. Likās tāds sviests :D
Nerakstu. Neesmu nekāds poēts un nedomaju, ka pēc gadiem baigais prieks būs lasīt.

Kad biju maza, tad rakstīju un pirku speciālās ar atslēdziņām, lai neviens neizlasa :D
Es arī kaut kad nesen atradu un palasīju - šausmas :D Nezinu, kur lai viņas tagad liek, jo man ir kādas 3 tādas pusrakstītas.

Tagad nerakstu, jo nesaskatu vajadzību un nav tāda vēlēšanās.

Vairs nerakstu, bet rakstīju vēl 1.gadā, kad uzsāku studijas bakalauros. ;) :) Tagad vienkārši nav ne laika, ne gribēšanas. :)

No kādiem gadiem 8 līdz 14/15 rakstīju. Sen domaju, ka jāsņemas un jāpārlasa, zinu, ka tur varēs nosmieties, jo tika aprakstīti mūsu spilgtie skolas un draugu piedzīvojumi, drāmas:D
Īstenībā es negribētu, lai arī šīs dienasgrāmatas kāds atrastu:D Vispār jau tā forši, ka var izlasīt un atsaukt atmiņā to kas pagājis..:)
Tagad nerakstu, jo man pietiek ar to, ka es jau domās sevī pietiekami "rakājos".

Rakstīju skolas laikā. Studiju laikā blogā izliku visu, kas bija sasāpējies. Tagad gan blogam cits formāts un tur tiek par citām lietām rakstīts. Šobrīd it kā rakstu dienasgrāmatu, bet ne vairs tā kā agrāk. Nopērku gada plānotāju un reti kad tur ir gari palagi par to, kā jūtos un kas man sāp :D Tagad emocijas vairāk tiek piefiksētas dažos teikumos vai arī ar kādas, tobrīd prātā iekritušas dziesmas, nosaukumu, ar kādu bilžu kolāžu/izgriezumu no žurnāla vai citātu no intervijas/grāmatas. Nu, tā. Ja kāds atrastu un izlasītu...neko nesaprastu tāpat. Nekādi noslēpumi tur nav.
Ja jūti nepieciešamību rakstīt, tad raksti, jo man liekas, ka tam nav vecuma ierobežojuma. Ja ir sajūta, ka vajag, tad, man liekas, var kaut 60 gadu vecumā rakstīt.

Rakstiiju, rakstu un rakstiishu. Ir gan ik pa reizie taadi garaaki intervaali, bet tas jau nekas. Patiik veelaak paarlasiit. Piem., par izjuutaam, kuras man bija buudamai staavoklii - daudzas lietas un notikumi piemirstas, lai gan tajaa briidii shkjiet, ka to jau nu neaizmirsiishu nekad.

Esmu rakstiijusi gan uz papiira (kladee), gan ierunaajusi diktafonaa (man bija 10 gadi un tagad ir tik diivaini klausiities savaa berna balsii), gan vienkaarshi Word failaa datoraa. Rakstu prieksh sevis un iipashi neutrauc, ja kaads to kaadreiz izlasiis (patiesiibaa, pat gribeetu, lai mans beerns to kaadreiz izlasiitu). Nav tur nekaadi valsts meeroga nosleepumi, bet gluzhi normaalas cilveeciskas lietas un paardziivojumi.

Es reiz mēģināju, sarakstīju ļoti, ļoti privātas lietas un tad vairāk noņēmos ar slēpšanu. Gribēju saglabāt un tad kkad nākotnē palasīt, bet bija bail, ka kāds neatrod pirms manis :D kad reiz izdomāju pārskatīt, kas tur sarakstīts, pašai palika kauns un daudz ko biju jau aizmirsusi..sadedzināju vasarnīcā :D

Tīņu gados rakstīju. Vēl pirms gada mēģināju kaut ko ieskribelēt, bet īsti nebija laika. Tagad ierakstu vien tad, kad ļoti jūtu vajadzību izlikt sāpi.

Es dienasgrāmatu sāku rakstīt kopš 15 gadu vecuma. Un rakstīju līdz pat pagājušajam gadam.(sanāk vairāk kā 10 gadus) Man tas bija jau kā ieradums, izlikt visas emocijas uz papīra. Bija periodi, kad ierakstīju biežāk, tad atkal retāk...
Tagad vairs nerakstu, vienkārši nav vēlmes. Dzīvē arī šis tas ir mainījies, neesmu vairs viena, līdz ar to nav pat īsti piemērotu brīžu rakstīšanai, ir citas prioritātes.
Pa šiem gadiem sakrājušās daudz smukas kladītes cietajos vākos, pierakstītas pilnas ar maniem sapņiem problēmām, pārdzīvojumiem, prieku. Pašlaik stāv bēniņos noslēptas. Domāju, ka viņas iznīcināšu, jo tomēr ļoti personiskas un negribētu, lai kāds izlasa.

Ja vēlies virtuālo dienasgrāmatu, atliek tik iegoooglēt, noteikti ir pieejams ne viens vien variants. ;)

Berniba rakstiju. Dazas ir saglabajusas. Interesanti palasit un pasmieties. :D


Te kaut kas smiekliigs.
no skolas laikiem.

""es jau neteiksu, ka musu informatikas ucuks ir normals. Sodien vins uzdeva divainus jautajumus. Piemineja gadijumu ka grib palielinat locekli par paris cm. klase tikai nirdza. Pc tam sakas diskusijas ka visas meitenes grib kontakteties gribugribu.lv atceros ka pagasgad atriebos gintam un uztaisiju vinam tur viltus proflu un nakama diena vins stasta ka kads divans calis prasa cik maksasi par vienu nakti un vins jau ta ir resns ruudis tiesam ir mani iekeries jo vins sita gintam. tagad ja rudis mani nokaitinas dabus ar kreslu pa zokli...""



fujjjj un so rakstiju kada septitaja klasee :D

Maziņa būdama, kad vien izdomāju rakstīt, tālāk par ierakstiem trim nekad netiku. Toties blociņš vienmēr bija nopušķots megaskaists. :D
Tagad, sākoties interesantiem notikumiem manā dzīvē, kas brīžam naktīs neļauj gulēt, pierakstu šo notikumu gaitas, savas sajūtas un naktī nosapņoto, vārdu sakot, visu, kas ar to saistās.
Bet regulāru ierakstu, par ikdienišķām, vispārīgām tēmām, veikšanai esmu par slinku.

Es uzskatu, ka dienasgrāmatu vienmēr ir vērts rakstīt. Vēl, jo vairāk, ja ir sajūta, ka tāda jāraksta. Rakstīšanai piemīt ļoti meditatīvs raksturs. Ja ir daudz domu sakrājies, daudz sāpju, daudz jebkuras emocijas, vislabāk ir likt to visu uz papīra.
Pie tam būs patīkami tev pašai kādreiz pārlasīt un redzēt, kā tava personība ir mainījusies laika gaitā. Kā tu kādreiz uztraucies par lietām, kam šodien vairs nav nekādas nozīmes.
Vai arī pārlasīt pirmās prieka un sajūsmas izjūtas, ja, piemēram, esi iemīlējusies, esi bērniņa gaidībās, esi kaut kur kāzu plānošanas viesulī.

Pierakstu sapņus. Jau kādus divus gadus, pierakstītas divarpus biezās klades. Neslikti romāni vai scenāriji filmām sanāktu. :D bet nevienam neļauju lasīt.

vel sis tas stulbs

Tas Rudis ir debils. Aknas seez jau ar saviem bernudarza izgajieniem. Vins visu laiku "milumin, nac drasties ar mani"'"nu ka ta var neiet? pielien visu laiku. ka lai tadu pacies? sodien garlaicigi ekonomika apspriedam krizi latvija. sezu majas un grbu nomirt , garlaicigi. masa apsmej calus dr..lv profila vakar abas sapriecajamies ka vecaku nav majas un varesim dzert galvenais prikols si noperk 7days un es d light un ejot majas redzam masina piebrauc. uzreiz pudeli nacas noslept paldies dievam ka nepamanija, jo atkal butu spredikis jaklausas


:D

Tagad jau gadiem nerakstu. Iznemums esanas kladite man bija topaa :)

Kādreiz biju rakstījusi savu dienasgrāmatu un mamma bez manas atļaujas viņu pārlasīja un atļāvās vēl pārmest man manas sajūtas, ko nevienam nestāstu un nekad nestāstītu. Tas bija sāpīgi. Toreiz biju maza muļķe un vienkārši apvainojos un dusmojos par tādu privātuma pārkāpumu. Šodien, ja tā notiktu, laikam vienkārši uztvertu to kā mājienu, ka es pārāk maz mammu ielaižu savā dzīvē, ka mums jāpavada vairāk laika kopā.

agrāk rakstīju, tagad domās rakstu. :D

Kādreiz rakstīju daudz un dikti. Ir saglabājušās pāris pilnas klades.
No sākuma bija iesācēja - mamma skatās TV,es klausos mūziku un rakstu,laukā līst lietus utt. Vēlāk jau parādījās jūtu un emociju bekgrounds.
Šobrīd vairs nerakstu.

kur Jūs viņu pēc tam liekatt? lai neviens neizlasa?