marchixa, man arī trūkst! :D Es aizieju uz veikalu un kad saprotu,ka man neder tās visas smukās drēbes un uz mana auguma tādas nemaz nevar izskatīties normāli, tad ar asarām acīs ,bēdīga eju prom no veikala un tad nu baigi apņemos kaut ko darīt. Pavingroju vienu dienu, otru dienu,trešo.. ceturtajā man jāiet kaut kur ,kaut kas jādara, piektajā man nav garīgā, sestajā man sāp mugura, tad sākas mēnešreizes un tā tālāk.. un tad atkal mēnesi nevingroju n tad atkal izdomāju,ka tomēr vajag :D
Būtu jau labi,ja netālu būtu kāda trenažieru zāle, bet pilsētas otrā galā.. bāāāc.. :D
Jā nu ar mazo spēlējoties,es atklāju ,ka presīti uztaisīt es jau varu un nesāp man vairs tik ļoti. Palēkāt gan vēl ir sāpīgi,tāpēc aukliņai reizi nedēļā noslauku putekļus. :D