Manas sāpes ārstēja liela aizraušanās ar sportu, tur arī es sevi atstāju, atstāju visu ko jutu, kas sāpēja, tur arī atradu kaut ko citu, emocionālo piepildījumu, atradu sevi, sāku mīlēt dzīvi, un novērtēt daudzas lietas, joprojām esmu viena bez otrās puses, tomēr man nav tukšuma sajūtas, jo ar visu to esmu ieguvusi daudz interešu, kas pavēra plašāk skatu un lika nedaudz novirzīties no sāpīgā. Protams pazudināt pagātni no savas galvas nevar, kaut kur iekšēji joprojām pārdzīvoju, un reizēm uznāk atmiņas, kas salauž uz mirkli, bet vieglāk ir pārciest visu to tā, nekā sevi dzīt depresijā, noslēgties.
Iesaku atrast SAVU, varbūt ka tas Tevi pats atradīs, kā manā gadījumā :) Lai veicās!
381
