Ko tu atceries?

Lecu ''klasītes''(gan uz asfalta zīmētas, gan ar gumijām) kopā ar citiem pagalma bērniem. Spēlējām kkādus policistus un bandītus, kuriem es vairs neatceros, kādi bija noteikumi un jēga :D
Mazākā vecuma - kolektīvi ar lellēm spēlējāmies.
Ar māsīcām pie omītes kokos kāpām.

Ai, bija forši un jautri. Tagad...tagad mājās sēta tukša(lai gan kaimiņiem citos dzīvokļos ir bērni). Nevienam vairs nav interesanti ''klasītes'' lekt. Tagad visi tup pa istabām pie kompjiem...

Jā, piekrītu, tagad ielas ir tukšas - jo taču braukā mašīnas, un staigā pedolāči un vispār, sīci taču kāds nobrauks vai uz Mēnesi savāks...nez kāpēc manā bērnībā nekas tāds nenotika. Darījām visu to pašu, ko jau meitenes sarakstīja. Mani zelta laiki vē arī bija laukos pie omes - audzējām trušukus, katru vasaru govij dzima teliņš, ko mums bija jāpieskata, cālēni, 2 suņi utt. :D Ak jēeeel, kas par laikiem.
Citreiz mani pārņem domas, ka filma "Surogāti" nav nemaz tik slima fantāzija.

Daudz lietu no nosauktajām, bet nesen atcerējos savu kolekciju - kādreiz bija tādi mazi piezīmju blociņi ar smaržīgām lapiņām - visādās formās, ar Bārbiju virsū, multfilmu varoņiem, princesēm&co. Mēs ar sētas meitenēm tos blociņus krājām. Kad kāda nopirka jaunu blociņu, kāds nevienai citai nebija, svēts pienākums bija katrai iedot pa lapiņai no tā. :D
Ko vēl es atceros - bērnībā man vienmēr gribējās draudzēties un dalīties, lai ir daudz cilvēku, skaļi un visiem prieks, tad nu visu draugu varzu bieži vilku uz mājām cienāt. Cik kotlešu bļodu, karbonāžu šķīvju, cepumu trauku un viesībām uzceptu raušu gan šitā nav aizgājis pa pieskari, kamēr mamma neredz... Ārprāts! :D

Jā, tie tik bija labi laiki!
Jau daudzas lietas no nosauktajām darījām. Atceros, ka krājām uzlīmes speciālajos albumos un skolā mainījāmies, ar sētas meitenēm ar bārbijām spēlējāmies, mammās/tētos&co spēlējāmies :D Visādos veikalos arī spēlējāmies ar krievu naudu, tās atceros bija daudz :D
Ā un vēl "gurķus" spēlējām, "sunīšus", tautas bumbu. (l)

Belki strelki bija ritīgi laba spēle :D

kādreiz bija tādi mazi piezīmju blociņi ar smaržīgām lapiņām - visādās formās, ar Bārbiju virsū, multfilmu varoņiem, princesēm&co. Mēs ar sētas meitenēm tos blociņus krājām. Kad kāda nopirka jaunu blociņu, kāds nevienai citai nebija, svēts pienākums bija katrai iedot pa lapiņai no tā.

Šitās man vēl tagad mājās kastē stāv! Vispār tādas lietas saglabāju, jo ir sentimentālas atmiņas par bērnību. Gribu saglabāt, lai bērniem pastāstītu un parādītu. Vēl ir pokemonu fiškas un paššūtās bārbiju kleitas ar visām Bārbijām. Diemžēl anketas/atmiņu klades ir visas kaut kur nozudušas :(

Biju starā par tām drēbītēm no papīra, kurām nolocīja maliņas un uzlika uz papīra meitenes auguma virsū. :D

Atceros, ka deviņdesmito gadu beigās mamma bija pa vasaru aizbraukusi strādāt uz Nīderlandi vai Zviedriju... īsti neatceros. Kaut kad, īsi pirms viņas atgriešanās, mazpilsēta, kurā toreiz dzīvojām, ieradās cirks. Mums ar māsu ļoti, ļoti gribējās uz to aiziet, bet biļetes bija dārgas. Tad nu, nevienam neko neteikdamas, izstaigājām visu pilsētu, meklējot alus pudeles, un dabūjām naudu vienai biļetei. Kad atnācām no lielajām medībām, bija arī atgriezusies mamma un visas trīs devāmies uz cirku. Mūsdienās diez vai kāds vēl tā darītu :D
Pa lielam, man bija ļoti bīstama bērnība. Sākot ar slepus došanos peldēt un garos pārgājienos ar sētas biedriem un beidzot ar spēlēšanos pie blakus esošas jaunbūves, ceļot no ķieģeļiem māju, kas sniedzas pāri galvām :D Labi, ka mana mamma neko no tā visa neko nezina. :D

Emmanuelle, mana māsa vēl arī pamatskolā mēdza teikt, ka esmu adoptētais bērns :D

Biju starā par tām drēbītēm no papīra, kurām nolocīja maliņas un uzlika uz papīra meitenes auguma virsū.

O, jā! Mums tas arī bija topā. Mums krutākā meitene sētā bija tā, kurai bija vairāk maināmjo drēbju :D Cik atceros, pat pašas taisījām klāt.

Jā,papīrlelles un kladēs bija uzzīmētas gultas, un lapas salīmētas kopā, lai var ielikt to papīrlelli ķipa zem segas :D

Ar bārbijām gājām uz strautiņu, kur viņām bija ceļojumi un peldes jūrā..

Kā arī viss šeit daudz minētais -klasītes,gumijas, krāsas, kāpostgalvas un visu veidu paslēpes.

Sēdēšana pagalmā līdz pusnaktij pļāpājot, kad jau mamma paver logu un sauc iekšā- tas jau vairāk pusaudžu gados...

Un kur nu Kinderolu lauviņas, vesela kolekcija mājās sakārtotas sekcijā bija :)

Ah super diskusija :) tas viss vnk tadu smaidu uzdzen atceroties, visas ara speles, klasites, gumjas, fishkas, hazaki-razboiniki :D utt utt utjp... ah... super :)

Haha un jap es ar medzi pa vienu naudinju iet pirkt konchas :D

un vel dzivojam 9stavene un ta masas draudzene dzivoja stavus zemak ta pa radiatoriem shiis medza sadauzities tip 3piesitieni, ejam araa... 1 jaa, 2nee kaut ka taa :D

un vel tie sekretiki :D kad liek pukjites un visu ko / pavirsu stiklins :D

un protams ``uzbrukshana`` cerinu krumiem meklejot vairak ka 4lapinu ziedus :D ah...

un vel no plastmasas pudelem medzu taisit mashinas lellem un ar adatam galva durot taisit frizuras :D haha

un vel spelejam veikalos parasti :D haha lapas nauda bij un ta tik tirgojam smilshu kukas utt :D


eh super! Paldies par diskusiju vnk taaa uzlaboja omu :)

Un koku lapas, kā nauda, spēlējot veikalus .

Tik patīkami to visu atcerēties...

-Atceros, ka bērnībā ļoti kāvos. :D
-Vēl atceros dažādas mantas- tetri, kinderolas-lauviņas un nīlzirgus (speciāli pat pirms pāris gadiem no kāda cilvēka nopirku atkal šīs mantiņas, jo bērnību atgādina)

-Jā, atmiņu klades-man gan nebija, bet gandrīz katru dienu bija vismaz kāda jāaizpilda.
-Braukšana ciemos- manā rajonā draudzeņu nebija, bet braucu pie draudzenēm ar autobusu, un vienmēr atbraucu mājās vēlāk, jo mūžīgi sajaucu pulksteni, piemēram, ja mājās jābūt 15, es atbraucu 17 (jo 5 taču) un par to vienmēr rājienu dabūju. :D
-Mana bērnība bija arī tad, kad pa tv rādīja "ekstrēmās pārvērtības" (ap gadiem 9, 10) un tad nu es arī savām lellēm taisīju visādas pārvērtības, galu galā tās izskatījās briesmīgi- bez matiem, pārkrāsotām sejām utt. :D
-Mazliet agrākā bērnībā man patika taisīt plūdus smilšukastē, kaut arī ūdeni man neļāva tajā liet. Pa kluso salēju ūdeni tā, ka smilšukastes saturs jau bija ķīseļa konsistencē un lai neviens nepamanītu, pa virsu uzbēru sausas smiltis.
Katras vasaras beigās gāju aprakt bagātības- visbiežāk plastmasas karotītes vai ziepju burbuļu iepakojumu, kurus nākamās vasaras sākumā gāju rakt ārā.
-Ja atradām kādu beigtu mušu, lapseni vai vēl nez ko, rīkojām bēres- ar visu krustu, zārku un puķēm.
-Ciest nevarēju Jāņus, jo visi cauru nakti svinēja, bet man jau 21 nāca miegs un gāju gulēt
-Kad biju uz visiem ģimenē apvainojusies, teicu, ka mana ģimene- tie ir rotaļu lācīši un kaķis
-klasika, ko teicu ikvienam dusmās "es ar tevi NEKAD nerunāšu"

Atceros laka kurpes, kurām klabēja papēži. Speciāli sētā skraidījām, sisdamas kājas pret zemi, lai skanētu papēži kā mammām :D Higiēniskā lūpukrāsa vispār bija ekstra! Atceros, skolā čiepām krītu no tāfeles un tad apzīmējām katru brīvo asfalta laukumu ar "karātavām". Atceros to spēli, kur lielā kvadrātā uz zemes sazīmēti skaitļi no 1 līdz 100 un tad uz vienas kājas bija jāizlēkā visiem cauri, nepieskaroties līnijām. Atceros kaķēnu mājiņu taisīšanu un katrā krūmā pa bunkuram, kur sastiepa kastes un mantas. Atceros savas pirmās skrituļslidas....

Kas tik nebija, speeleu kazakus - razboijnikus, kokaa majinu buveejam no teeva atvilkneem speeru naglas, pasleepes pagrabaa, piedaliijos saciikstees ar velisopeediem.

kraaju fiskas, ciitigi pirku tos cheetos cipsus. Toreiz baigi leeti bija.
Garsoja visi tie kiimiskie yupii dzerieni, bingo sokolaadites (taas pietruukst)

sony playstaation, protaams taa jau klasika! :D

Brīnums, ka vēl neviens nav pieminējis spēles zvejnieki, sasaldēšanās ar līšanu caur kājām un 12 puļķīšus.

Par to saukšanu... jā, man arī tā bija. Dzīvojām 9. stāvā un bieži vien saucu mammu nomest lejā jaku, bumbu vai naudu saldējumam. Atceros, ka mums bija arī viena tāda īgna pensionāre, kas vienmēr teica, ka sauks policiju, ja trokšņosim pēc 10 vakarā, jo parasti laukā bijām līdz 11.

* citplanētiešu medības kaimiņpagalma māju pagrabos.. man tagad tur būtu bail iet, kur toreiz līdām! :D
* Mums bija iekārtota spēļu vietiņa kāpņutelpā, starp piekto stāvu un bēniņiem. Likās tik forši! Lai gan tagad, iedomājoties, ka visi, kas gāja pa kāpnēm, taču visas mūsu sarunas un strīdus varēja dzirdēt! :D Labākais, ka teju visas manas draudzenes ar ģimenēm galarezultātā pārvācās uz to pašu manu kāpņutelpu, agrāk vai vēlāk. :D
* Mums visu bērnību bija topā spēlēt seriālus, kas nu uz to brīdi bija aktuāls. Atceros, jau sākot ar Rozalindām un Esmeraldām... puikām arī nācās spēlēt, lai gan viņi neskatījās. Citādi - kurš tad būtu Hosē Fernando? :D Vispār par to, vai viņi neskatījās, vēl var pastrīdēties - atceros, trešajā klasē vienu puiku skolā kādu brīdi apcēla par to, ka vienā atmiņu kladē bija ierakstījis pie mīļākā seriāla - Tiesības mīlēt. :D Vēlāk, kad jau drusku vecākas bijām, ar vēl divām draudzenēm mūžīgi spēlējām Amuletu. Es vienmēr biju Fēbe, bet pārējās divas cīkstējās, kura būs Paipere. Kols un Leo bija izdomāti. :D Ā, Ķeriet Smārtu arī spēlējām.
* Kādā trešajā klasē skolā spēlējām Zvaigžņu karus. Viens zēns izdomāja, ka viņam būs labs tehnisks bruņojums - aizsargs. Uzvilka sev krēslu uz galvas, tā, ka priekšā krēsla kājas kā šaujamieroči, bet sēdeklis kā vairogs. Uzvilkt uzvilka, bet ausu dēļ novilkt vairs nevarēja. Citi gāja saukt palīgos skolotāju, bet skolotāja neticēja. Tad nu raudošajam zēnam pašam nācās iet pie viņas pa visu gaiteni. :D :D
* Staigājām pa žogiem, līdām visādās alās, šausmas. Vienreiz draudzene iznesa ārā kaut kādu sarkanu sulu un deva visiem pagaršot. Beigās pateica, ka tas ir īsts mājas vīns. Mēs tā sabijāmies, ka mājās vecāki sapratīs, ka esam "alkoholu" dzērušas septiņu gadu vecumā, ka katra pa vienai košļeņu paciņai izkošļājām uzreiz. Neatceros, kur dabūjām. :D
* Ā jā, Ziemassvētki, Lieldienas - visi šie svētki vēl likās tiešām kā svētki. Vairs neliekas.

Vasarā vecāki uz 16.00 bernu barinu sutija pakal kvasam ar burkām pie tām mucām un avīzei " Rīgas balss" kas maksāja 3 kapeikas.

Uzskrējām uz 5 stavu, un skrienot lerjā zvanijām pie visām durvīm. Ar smiekliem un kliegšanu. Braucām uz Bābelīti peldēties. Vai vasarā tusejām pie skaistās lielās strūklakas pie Sporta pils. A un bērnu pasaules skatlogs...ehhh:)

Kazakus - Razboijņikus

Tos mēs ari spēlējām. Ari gumijas lecām, ko tagad laikam nedara un nezin kā to dara. Tad vienbrīd biaj modē papīra lelles un tērpi, vareja tadas Bernu pasaulē nopirkt, vai izgriezt no kada žurnāla, bet ari pašas zīmējām. Taisijām noslēpumus, tas ir izrok bedrīti, ieliek ko smuku un pa virsu stiklins, Tad aizrok,un atrok mazu gabalinu, un priecājas:D Tautasbumbu caurām vasarām spēlējām.

Es no mašīnas loga tantiņām fakučus rādīju. No balkona uz mašīnām olas metu. Salauzu strūklaku. Spēlēju kāpņutelpā kariņus ar šampūniem/losjoniem/ziepēm. Biju baigā gangsta bērnībā.
Protams, tik pa āru, paslēpes ar tuk tuk (vai kā to sauc) , augstāk par zemi, ķerenes :D
Atceros vēl topā bija spēlēt Māju , kur ar bumbu bija jāķer vārds,uzvārds,vecums,cik bērni, vīra vārds,uzvārds,kur precēsies, kur dzīvosi utt.
Klasika - klasītes, tikai es baigi ilgi nevarēju iegaumēt kā jāspēlē :D
Katru reizi, kad izkrita zobs, mēs to likām zem spilvena, lai zobu feja atnes latiņu :D
Vienmēr likās, ka manā istabā ir novērošanas kamera, ak tie laiki :D
Ak šis vēl - Spēlējam ķerenes! - Nu davaj. Tu vadi! - Tad es nespēlēju! :D :D :D
Pateikšu mammai ka tu to un to teici :D
Ja netici, paprasi mammai :D
Tie laiki, kad lēkāju no viena dīvāna uz otru, pa zemi izliku spilvenus, iztēlojoties, ka zeme ir lava/okeāns. ;D
Čik čik mājiņā, mani nevar noķert!
Atceros, kā sajutos kā pirmā čika rajonā, ka tiku pie vecās noškas, kurā ir Snake. Visi bija mani :D
Beigšu rakstīt, citādāk es nevaru apstāties, tāda nostaļģija, mēs tik ļoti gribam izaugt, kaut gan labāk ir būt mazam.. Gribās atpakaļ bērnību, cik žēl, ka mūsdienu bērni daudz no šī visa nesaprot un nepiedzīvo.. Mums bija labākā bērnība!