Uzskatu, ka alkoholam ir galējības vai nu tu lieto vai vispār nē, nepatīk vidusceļi, jo tas padara tevi par iknedēļas pudeles vergu.
Tas gan ir dīvains uzskats .. kuram pilnīgi nepiekrītu.
1. Gadījums. Mans kolēģis nedzer vispār .. ok, viņa sencis ir alkoholiķis, un izskatās, ka viņš baidās no iešanas pa tēva pēdām. Vēl joprojām nav īsti skaidrs vai alkoholisms ir slimība vai nav, un, ja ir, tad tā var tikt pārmantota ģenētiski. (Nesen skatījos raidījumu par tēmu un tur joprojām dažādu nozaru speciālisti - psihologi, dakteri, etc. - nav vienisprātis par tēmu)
2. Gadījums. Man organisms mantots no tēva un tas nepanes alkoholu lielos daudzumos. Jā, es varu iedzert reizēm nelielās devās un viss ir kārtībā, bet, tiklīdz ir par daudz, tā vakars un nākamā diena ir vienkārši izsvītroti no dzīves. Tāpēc es dzeru ļoti reti un nelielos daudzumos, tikai patīkamā kompānijā un lielākoties stipros dzērienus. Alus - ok, reizēm var, bet reti un tikai kompānijas pēc. Lieliski ir tas, ka man ļoti maz vajag, lai būtu pareizā kondīcija :D 100g vai 2 aliņi un man jau ir tik labi, ka labāk i nevajag :D
3. Gadījums. Mani jaunības čomaki, kas joprojām nav pavirzījušies tālāk dzīvē par katru vakaru sanākšanu pie veikala un alus pumpēšanu .. tas jau ir bēdīgs stāsts ..
Visas sievietes, kas man bijušas pēc 18, lietojušas alkoholu proporcionāli vairāk kā es, bet man tas problēmas nav sagādājis. Ok, atzīšos, ka ir bijuši gadījumi, kad es piebremzēju viņas, bet pilnīgi noteikti ne bieži. Lai jau izklaidējas, kamēr dzīve atļauj :)
Mans uzskats ir tāds, ka alkohols ir veselīga manta, kamēr tas tiek lietots ar mēru un normas robežās. Uzlabo asinsriti, atslēdz smadzeni no ikdienas, palīdz socializēties un atbrīvoties sabiedrībā, kā arī veidot kontaktus. Galvenais - neaizrauties un vienmēr zināt brīdi, kad pateikt:"Manam galdiņam lūdzu vairs nelejiet".