Agrāk neinteresēja, kamēr nesāku dzīvot ar vienu tādu sapņotāju kopā. Viss forši, baigie plāni,to un to pelnīšu, tur strādāšu, nu tik nauda nāks. Tā kā vēl mācījos, tad vecāki mani uzturēja, deva naudu, bet arī nebija pretī tam, ka sākam dzīvot kopā, tomēr nedaudz labāk kā kojās - beigās dzīvojām par manu naudu, dzīvokli pusi maksāju es, viņš tik arī nopelnīja, cik kādu daļu īres samaksāt un viss. A tie sapņi un runas, vai, vai....
Nesen iegrābos otrreiz.
Un sapratu, ka laba un dāsna sirds neatmaksājās vispār. jo vairāk dod, jo vairāk prasa un mazāk grib dot pretī.
Tagad varu droši teikt, ka jā, man ir svarīga nauda, bet nevarētu būt attiecībās tikai tās dēļ, jo man pietiek ar to, kas man ir.