Labrīt no rīt'!
Ir svētdienas rīts, apmācies, īstais laiks, lai saldi gulētu, BET, protams, tam reiz bija jānotiek, bet kādēļ tagad un ar mani!?
Ziniet, tas Šekspīrs ir bijis viens gudrs vecis - sagudrot Hamletu jau vien pats par sevi pārcilvēcīgs pasākums, bet vēl sagudrot tā, ka viņa "to be or not to be" iet cauri gadsimtiem. Baisi, pavisam nesen biju aizrāvusies ar viņa biogrāfijas iepazīšanu, teikšu, interesants tipiņs - nu noslēpumiem pārbagāts ģēnijs bez identitātes. Forši! Ir uz ko tiekties. :D
Ok, tagad pie tā, kas tad ar mani ir atgadījies, jā, vīrieši, viņi ir ļaunuma sakne!!! :D
Vai Jums ir bijusi sajūta, ka esiet pielnījušas ko labāku!?
Iespējams bērnībā esmu bijusi pārāk aizrāvusies ar Pelnrušķītes, Sniegbaltītes un Apburtās princeses kultu, bet, SASODĪTS, jā, esmu visu mūžu gaidījusi savu Prince Charming!
Viņam nav jābūt smukģīmītim ar savu karaļvalsti, pati esmu liela meitene, zinu, kā nauda jāpelna, bet nu kas attiecas uz rakstura īpašībām, vērtībām, kaitīgajiem ieradumiem - pret to man ir savas ekspektācijas.
Satiekot Viņu, kājas kļūst kā makaroni, ceļi ļimst, vēders met kūleņus, sirds lec pa muti ārā un seja savelkas krampjainā smaidā - man ir dvas versijas par šo - vai nu sāku pārvērsties par Frankenšteina līgavu, vai arī, hmmmmm...how they call it - LOVE?!
Bet viņš neatbilst nevienam nosacījumam par Prince Charming, un mans veselais saprāts ir jau zaudējis balsi kliedzot: "Sieviete, saņemies, kam Tev tas šmurgulis!?"
Te nu rodas jautājums - to be or not to be? Saprotu, viņš nav priekš manis, nekas tur nesanāks, bet tajā pašā laikā...
Dāmas, šis nu ir tas brīdis, kad es noteikti neatteiktos no Jūsu redzējuma, pieredzes, ieteikumiem. Tātad, būt vai nebūt? Pašalik sliecos uz izvairīšanās taktiku līdz laikam, kas šis jaunības marazms pats par sevi pāries.
PS. mana šodienas atziņa, iemīlēšanās sajūtas ir fantastiskas, ja vien tas notiek ar īsto vīrieti.