Kaa tad iisti ir?

Dominika-es par so visu tik daudz esmu domaajusi.Vienmeer uzsveru,ka man te viss ir labi ,un ir jau arii,bet tik loti vienmeer atkal gaidu to briidi,kad vareesu braukt.Braucu katru gadu,ir bijusas reizes,kad braucu pat divas reizes gadaa-tad veel viirs brauca liidzi...Tagad viirs laiz vienu,tas varbuut pat labaak,jo tad visas reizes dziivoju pie saveejiem-viss kaa vecos laikos...:)
Taa laikam juutaas visi ,kuri aizcelojusi-50/50.Nevar beigaas saprat, ko gribam... !Man paiet vienmeer kaads laicins,kameer aprodu atkal ar visu ,un tad jau atkal gribaas braukt atpakal pie viira.Esmu izdomaajusi,ka brauksu uz pavisam tikai pasaa vecumaa-leenaa gara apsveru visu !
Tik daudzi saka -trakaa,izmet siis domas no galvas...!

Man veel nesen viens pazinja uzrakstija- Tu nu gan- pameti savu darbu, labo dzivi LV un aizskreji pakalj vecim! Nu, jaa- par apstakljiem es Latvija nesudzejos, ari tagad, ja atgrieztos - darba mani jau gaida, esmu nokartojusi, ka man ir vel 2 papildus ienakumi katru menesi, dzivot varetu BET- es nevaru sadzivot ar to, kas tik maza valsti notiek, es nevaru sadzivot ar domu, ka par pedofiliju piespriezh nosacitu sodu, es nevaru samierinaties ar to, ka veciem cilvekiem jadzivo navadziba - un tada valsti es savu bernu uzaudzinat negribu! Autobusa labak nekapt - sejas pelekas un bedigas, jaa protams ir ari labas puses, bet situacija ir drausmiga! Un nee, es atgriezties veletos tikai vecumdienas.

Nevaru noraksturot kopējo situāciju Latvijā, bet varu padalīties ar savu viedokli ar kuru saskaros ikdienā. Vecāki ir lauksaimnieki, kas ar savu saimniecību patiesībā iet mīnusos tāpēc abi strādā vēl algotus darbus (tēvam vispār būtu jāsēž pensijā un jāatpūšas, bet.. ar pensiju 120 EUR, sorry, bet pat laukos nevar savilk galus, jo uz veikalu tāpat ir jāiet, bet preces ir 3x dārgākas kā pilsētā, tik vien, kā meita braucot ciemos saved lielas pakas ar precēm kas ilgi glabājamas vai paši kad uz pilsētu pie ārstiem brauc sapērkas).
Pati.. nū, nek.īpašuma burbuļa plīšanas laikā nopirku (ar brāļa un mammas meža palīdzību) mazu 2 istabu dzīvokli hruščovkā vienā no Rīgas guļamrajoniem, nemaksājot ne santīmu kredītaizdevējam (tik vien kā iepriekšējā īpašnieka kredītaizdevējam, lai nodzēstu hipotēku no dzīvokļa, bet ar tādu nolūku arī dzīvoklis tika tirgots, šis uzņēmējs diemžēl neizturēja krīzi un noslīka). Tagad esmu par to laimīga, jo nav jātērē mēnesī vairāki simti eur par īri.
Pabeidzu augstskolu un jau kopš tās sākuma vienmēr esmu strādājusi algotu darbu, diemžēl dižu algas kāpumu neesmu jutusi, tikai cenu kāpumu. Tā kā visu saimniecībai un uzturam iegādājos pati, tad ļoti jūtu kā mainās cenas. Kaut vai par tiem pašiem komunālajiem izdevumiem (ja dzīvoklis man ir 4 gadus, tad pirmajā gadā ziemas lielākais komunālo pak. rēķins sasniedza tikai 90 latus, šoziem lielākais rēķins bija 180 EUR (t.i. 126.50 ls). Finansiāli vieglāk kļuva, kad satiku savu tagadējo vīru, pat ja arī vidējie ienākumi uz ģimenes locekli nepalielinājās, tāpat kaut kā palika mazliet vieglāk.
Tāpat pirms eur pārejas jutu kā mainās cenas pārtikai, jau tā līdz šim ikdienā neēdām tās dārgākās lietas un vienmēr tika piedomāts ko pērkam veikalos, tomēr ap oktobri/novembri ikdienas pamata cenas kļuva jau par akciju cenām un pamata cenas pacēlās uz augšu. Neskatoties uz to, smagi nopūšamies un meklējam iespējas kā izdzīvot - haltūras, lietas uz kurām vēl ietaupīt, jau tā taupot u.tml. Izdzīvot varu, jumts virs galvas ir tāpēc sūdzēties nevaru, bet viegli nav.
Ir bijušas domas par valsts pamešanu, bet vienmēr tās norimst, jo tomēr žēl pamest vecākus. Un sava valsts, sava valoda, savas takas pa kurām staigāts ir sirdij pārāk tuvas, lai tās nomainītu pret kādu burkānu fabriku (pat ja arī tas ir tikai sākums jaunai dzīvei).
Tagad gaidu bērniņu, kā mums ies, nezinu.. Vēl par to nedomāju, jo šķiet, ka būs lielākas pārmaiņas, nekā tikai bērniņa piedzimšana. Mani laikam nomierina tas, ka ir brālis, kas ir kā spilvens kritienu brīžos, jā zinu, stulbi, pašai ar visu jātiek galā, pamatā tā arī daru, un tomēr morāli vieglāk sagremot, zinot, ka pat ja arī grimšu man ir brālis, kurš var palīdzēt.

Nu kaut kā šitā, man tā Latvijas dzīve izskatās. :) Drūmi no malas, bet man ir labi.

Es tev ieteiktu netupēt smacīgajā Toronto, bet pārvākties uz klusāku, zaļāku rajonu. Būs tev i pludmale, i ogas, i savs dārziņš, i daba (Kanādā jau nu noteikti!), i baltie cilvēki kaimiņos.

Par mani - itkā velk šad tad uz LV, bet tā ka esmu padzīvojusies savulaik svešumā, zinu ka šī sajūta patiesībā ir ļoti mānīga (vismaz man), jo nu tiklīdz es nokļūstu Latvijā, pierastā vidē, papriecājos kādu mēnesi un tad tomēr saprotu, ka tās nav vairs manas mājas. Paciemoties allaž ir jauki, bet nav vairs to māju sajūtu. Pēc laiciņa sāk "vilkt" atkal svešumā...

Sāku saprast, ka laikam būšu tas "pārejas" cilvēks - kurš nevarēs vairs atgriezties dzimtenē nekad, bet arī svešumā nebūs līdz galam savā vietā. Izvēlos to, kas manuprāt ir perspektīvāks - palieku svešumā, lai maniem bērniem būtu laba, nodrošināta, iespējām bagāta dzīve. Zinu savas iespējas Latvijā - par tādu dzīvi kāda man ir šeit es varēju tikai sapņot... Un man ir svarīga stabilitāte, ka es zinu, kas ar mani notiks rīt, kas notiks vecumdienās, kas būs ar maniem bērniem u.t.t. Vai Latvija var man to nodrošināt?...

Ka ari mana labaka draudzene parvacas atpakalj uz Latviju ar savu viru- nu situacija tada- papelnijusi labu algu, stradat pa 250€ menesi vinja neiet jau gadu. Virs strada, bet alga vinam ir tik cik lai paestu, reizi menesi aizietu uz kino un ielietu bendzinu. Par dzivokli abi nemaksa, to uzstajigi dara meitenes vecaki. Sudzejas, ka ta nav bijis nekad- kad perk letakos makaronus un tomatus, bet nu, pati vainiga, jo stradat par 250-300€ negrib.

Zii-taa nauda man nebuutu probleema Latvijaa,bet tik ilgi dziivots itkaa "pavisam citaa pasaulee",ka reizeem ir taada bailu sajuuta tomeer...Diivaini-gribaas,bet bail:D

Nerakstīšu par sevi, jo man grūti salīdzināt, jo nekad neesmu svešumā dzīvojusi, tāpēc nedomāju, ka mani teorētiskie spriedelējumi palīdzēs tev.

Bet, kas man patiešām LV ne ta uztrauc/apbēdina, bet drīzāk sadusmo ir tas, ka, piedzimstot bērnam, ģimenes labklājība strauji mazinās. NU bāc, tā nedrīkst būt, nu vismaz ne tik krasi. Es vairāk attiecinu to uz ģimenēm, kurās abi pelna nedaudz zem vai nedaudz virs 1000 euro un kuriem ir hipotekārais kredīts. Tātad normāli cilvēki- lielākā daļa no mums. Protams, paēduši jau ir, bet vienalga redzu, kā viņi vislaik skaita līdzi un mēneša beigās mašīnai pilnai bākai vairs nesanāk.

Nezinu- te ir kā tai anekdotē: "Eksperti saka, ka dzīves līmenis strauji kāpj. Tauta gan to nejūt, bet viņi jau nav eksperti."

Dominika, mans viedoklis ir tāds, ka Rīgā situācija viennozīmīgi ir saulaināka, nekā mazpilsētās un kur nu vēl laukos. Bet nu laukos jau nekad nav bijis tā, ka darbavietas pakaļ met.

Un tiem, kam ir izglītība, specializācija vai pieredze, es domāju, ka darbu ir reāli atrast, un Tu jau esi minējusi, ka Tev ir bijusi pieredze labos amatos, tā ka domāju, ka nav tik traki :)

Tad nu dazreiz paviid doma, ka gribas atpakal pie gimenes, vecakiem ...

bet nu jā, šis ir spēcīgs arguments...saules mūžu jau neviens nedzīvos..

Nezinu kā ar darbu, bet es ikdienā nemaz tik daudz negatīva nesaskatu, man liekas, ka mums ir labi ar visiem gadalaikiem, šogad īpaši ziema bija fantastiska ar kailsalu, kad ezeri bija kā spoguļi aizsaluši, kur vēl tā ir, mums ir skaista daba, un cilvēki nav tik slikti, ne visi smaida, bet tas ir mūsu raksturs, temperments, esam atturīgāki, un pat ja visa mūsu nācija tiktu izsviesta uz eksotiskas salas, apšaubu, ka visi kļūtu laipnāki un laimīgāki. Patiesi priecājos, ka esmu šeit piedzimusi, un ka ir viss tā kā ir! Neesmu dzīvojusi citur un nevēlos!

Manuprāt, latviešiem tas ir tik raksturīgi vienmēr visur no sākuma meklēt negatīvo un tikai tad pozitīvo.
No otras puses, neteiktu, ka Latvijā ir zelta bedre, ka dzīvosi kā niere taukos. Ne visiem gadās atrast lieliskus darbus un pilnvērtīgi nodrošināt ģimeni. Arī cilvēki ar augstākajām izglītībām sēž bez darba, bet paziņu lokā ir cilvēki ar veiksmīgām karjerām un vidusskolas izglītību..

Bet 100% piekrītu piparenei, ka ģimenes arguments ir tik spēcīgs, ka es noteikti atgrieztos. Esmu tik liels ģimenes cilvēks, ka nevarētu aprast ar domu reizi gadā apciemot ģimeni.

Vispār, kā Tev ies un kā Tu jutīsies Latvijā, uzzināsi tikai tad, ja atgriezīsies. Spriedelēt mēs te visi varam kas un kā...

Man gan nav bērnu utt., bet manuprāt, nav tik traki.
Es neizjūtu ne krīzes, ne naudas trūumu, ne darbu trūkumu.
Neesmu dzīvojusi citur un nav arī vajadzības. Man nekā netrūkst un manai ģimenei tāpat.
Man liekas, ka nav tik traki. Viss atkarīgs no cilvēka paša-kas grib, tas atrod iespējas.

Dominika, ja Tu gribi savá vidé atrasties, brauc májás. Tikko no ārzemēm atgriezās paziņa, 4 stundas dienā mazgāja traukus par 12 eu stundā, trauki jāieliek mašīnās un jāizvelk, viss.. bet viņš teica tā, te es jūtos kā cilvēks, tur es biju viens un kā vergs. Tas jau nekas ka dzīvoja kopā ar latviešiem. Darbu atrast var, tikai atkarīgs cik lielu algu gribi pelnīt, bet vispār, jo vairāk gribi pelnīt, jo mazāk brīva laika. Bijusī kolēģe pelna 1200 eu mēnesī, bet viņai brīva laika vairs nav, lai pasēdētu, iedzertu vai kur aizbrauktu, atbrauc no darba mājas darbi un guļ. Viņas vīrs pelna tieši tādu pašu summu! Kopā labs cipars, bet noguruši līdz ārprātam. Protams, viss atkarīgs kādā sektorā.


Tās, kas kauc, ka te ir slikti dēļ cilvēkiem ar pelēkām sejām un visa kas notiek, valsts ir iedzīvotāji, kas tur dzīvo, valsts ir mēs!

Katris nākamais dzimtenes apciemojums, manī rada arvien siltākas sajūtas. Jo ilgāk esmu projām, jo vairāk novērtēju to skaisto un pozitīvo Latvijā.
Pirmo reizi valsti pametu vairāk ar tādu kā rūgtumu un aizvainojumu.. bet svešumā, kad nejūt LV ekonomisko un politisko situāciju, tās negācijas noplok.
Tagad arvien vairāk izprotu šos vārdus ''nekur nav tik labi kā mājās''..

Bet.. vai es varētu, gribētu atpakaļ pārcelties? Laikam jau ne. Domāju, ka šī nostaļģiskā sajūta ātri pieplaks, kad saskaršos ar vecajām labajām soc. garantijām (kas tās tādas?), (nu jau) centu skaitīšanu un raudzīšos politiskajās netaisnībās :D

Bet mani mierina doma, ka Latvija ir tā zeme, kurā es vienmēr varēšu atgriezties.. :)

Bet, kas man patiešām LV ne ta uztrauc/apbēdina, bet drīzāk sadusmo ir tas, ka, piedzimstot bērnam, ģimenes labklājība strauji mazinās. NU bāc, tā nedrīkst būt, nu vismaz ne tik krasi.

Nu te es Tev negribu piekrist , mazais cilvēciņš mūsu ģimenes ekonomiskai situācijai nemaz netraucē ...

Bet pa lielami mani novērojumi liecina, ja esi gatavs strādāt, Tev ir kvalifikācija un valodi zināšanas un vispār kopumā draudzējies ar galvu, tad viss ir bumbās ...
Nu pieļauju, ka mums vieglāk ir , jo nekad neesmu īrējusi dzīvokli un nekad nav bijis jāmaksā hipo par kādu īpašumu ...
Mums ir ģimenes ēdināšanas uzņēmums ( ar specifisku un unikālu virtuvi ) , varu teikt, ka cilvēkiem nauda ir , viņi ēd un dzer ārpus mājas , kas manuprāt ir viens no rādītājiem ir ģimenei brīvi līdzekļi vai nav ...
Pa lielam , man ir prieks , ka daudzi nekvalificēti cilvēki ir ar galiem prom UK un strādā turienes fabrikās ... , mazāk cilvēku vairāk iespēju ....
Kopumā tas velns nav tik melns , kā to mālē ....
Bet es nezinu par situāciju laukos vai reģionos, man LV aprobežojas ar Rīgu un Jūrmalu

man pazīstamie cilvēki atgriežas mājās un viss notiek, ir ļoti apmierināti - darbu atrod pāris nedēļu laikā :) no daudziem, kas ir bijuši ārzemēs, esmu dzirdējusi, ka ārzemēs ir vērtīgi pabūt, lai sakrātu naudu, piemēram, savam dzīvoklim, bet ilgtermiņā dzīvošana prom nemaz tā neatmaksājas, un ja cilvēks ir ar rokām un galvu, tad darbu var atrast. ne velti šodien standard&poor's paaugstinājusi mūsu valsts kredītreitingu uz pirmskrīzes līmeni un ne velti daudzi saka, un es pievienojos to skaitam, ka šobrīd dzīvošana ir pat labāka nekā pirms krīzes. Man alga ir vismaz par trešdaļu augstāka nekā treknajos gados bija, un zinu, ka arī citiem tā ir :)

Pati neesmu bijusi Sprīdītis, bet man nesen viens draugs atgriezās no Londonas (pirms pus gada). Bija nodzīvojis tur laikam 2,5 gadus. Bija ticis jau tiešām labā amatā, sākot no nulles tur.... bet pietrūka mājas! Šobrīd ir atgriezies atpakaļ, dabūjis lielisku darbu (viņam ļoti svarīga bija alga, lai brauktu atpakaļ), atradis draudzeni un tiešām ļoti priecīgs par šādu soli. Bet nu stāsti dažādi, protams. :)

zel atdzit, bet Latvijaa man patik tikai paciemoties. vasara parasti tur pavadu 1-2 men. un Ziemassvetkos 2 ned. vairak ari negribas. tas gan vairak del maniem berniem. varu pievertam acim klausities par savu "merkakja" viru, bet to, ka manus bernus aiztiek gan necietishu! tapec labak paliek juras otrajaa pusee, kur pret manu gimeni izturas tapat kaa prec citiem cilvekiem. Protams liela loma ir ari socialajam garantijam. jutu, ka Zviedrija berniem tiek pieshkirat lielaka nozime nekaa Latvija! sheit var bernus laist pasaule nesakitot kapeikas.

nu pret citu ādas krāsu pie mums nav iecītīgi, tai skaitā arī es, negribētu, lai mani bērni mācās kopā ar citas rases pārstāvjiem ...
un vēl es iedomājos, ka nevaru iedomāties, teiksim, ka mans bērns runās citā valodā, ikdienā runās ne latviski, lasīs ne latviski, multenes skatīsies ne latviski ...
Jā, šajā ziņā esmu baigi aizspriedumaina...

Wee man prieks par jums :) Bet nu jā - jums nav hipo :D Bet tad grēks nesarūpēt brālīti vai māsiņu (zinu jau zinu, cik kaitinoši šie teksti).
Tas labi, ka citiem ir savādāk ar + zīmi. Vienkārši man pašlaik apkārt draudzenes risina tādus jautājumus: iet strādāt līdz ar bērna gada vecuma sasniegšanu vai krietni savilkt jostas un uz pāris gadiem atlikt visus iecerētos plānus un būt ilgāk ar bērnu mājās.

weee mani berni runaa latviski, lasit vel nelasa nevienaa valoda, skatas multenes latviski.