Trauma bija tā, ka mīļākajos priekšmetos kritās vērtējums (piem., matemātika svītra pāri, ja aprēķins pareizs, bet pēdējā rindiņā sajaukta elementāra darbība - rezultāts nepareizs, 0 punkti). Pārsteidza tas, ka pasaulē izrādījās daudz draudzīgu cilvēku ar līdzīgu skatījumu uz dzīvi, jo savā mazpilsētā nejutos savā ādā, neiekļāvos vienadžu vidū. Pārsteidza arī tas, ka studiju laikā visbriesmīgākais likas bija mēnesis pirms sesijas (kursa darbu nodošans, aizstāvēšanas, u.tml.), nevis pati sesija.
Pie traumām var vēl pieskaitīt to, ka lielas problēmas sagādāja cilvēku atcerēšanās un bija kauns, ka bieži vien neatcerējos vārdus un pat pēc izskata visi kursa biedri bija sajukuši tā, ka gadījās pat nepasveicināties ar iepriekšējā dienā iepazītiem cilvēkiem :D
Vēl kā sava veida pārsteigums bija tas, ka universitātē nevienu neinteresē, ko Tu dari vai neizdari. Tās ir Tavas problēmas un neviens pasniedzejs Tevi nemeklēs, neinteresēsies un nelamās, ja neesi ko izdarījis. Tas bija iemesls, kāpēc jau pirmajā gadā atbira aptuveni trešā daļa studentu, kas izrādījās neprot strādāt patstāvīgi un bez uzpasēšanas.
Jebkurā gadījumā, studiju gadus atceros ar platu smaidu sejā, vislabākie manas dzīves gadi! Vajadzēja tikai mācīties konkrētus priekšmetus cītīgāk, jo tagad darbā noderētu.. Bet tajā laikā diemžēl vēl nezināju, kādu novirzienu izvēlēšos un daudz ko pildīju ķeksīša dēļ.
1501
