Sveikas! Kāpēc ir tādi cilvēki ko uzskati par labiem draugiem tiešām labiem..
Tu atbalsti, centies palīdzēt cik vari, atcel savus plānus dēļ viņa, vienkārši cik vari dari! Viņš to nenovērtē, novertē tikai tai brīdi kad tas tiek darīts. Pēc tam seko vienkārši cūciska attieksme, pret lietam ko aizdodu, iedodu izrikojas kā vēlās, un ja adot atpakaļ sabojātu, tad ar attieksmi tādu itkā man tas būtu tīrais nieks nopirkt jaunu vai salabot.. Es nespēju saprast kāpēc mani tā dzīve soda? Kad es beidzot satikšu cilvēkus kas sapratīs mani, un cienis, nevis izmantos, man reizem no tādas necieņas gribas iet raudāt un pazust. Un es vienmēr sev saku, ka tā bija pedeja reize kad kaut ko palīzdzēju, bet tad es atkal kāpju uz tā paša grābekļa. Jā, jāiemācas teikt nē, bet man tik ļoti negribas zaudēt kontaktus, ja nu tas notiek, apvainoties, ļaunu prātu ar neturu ilgi, man patīk palīdzēt, bet kāpēc attieksme nevar būt pozitīva, es neko nedaru ar naidu! Man riebjas kad tā rīkojas!