Komunikabilitāte

Var attīstīt. Pilnīgi noteikti šajā ziņā var panākt progresu, tikai tas nenāksies viegli.
Vajadzēs ļoti pārvarēt sevi. Protams, ja labāk šajā jomā kļūs, komunikācija vienalga nebūs tik viegla kā tiem, kas no dabas ir sabiedriski un ekstraverti. :)

Un vai maģiskais noslēpums, kā to izdarīt, tiks atklāts? :)

Es kadreiz biju komunikabla, vareju runat ar jebkuru par jebko, pedejos 2 gadus taa nav, esmu klusaaka palikusi un apmierinaataaka ar sevi budama klusaka :)

protams, to iespējams attīstīt
tam ir speciāli kursi, nodarbības, ja nu tiešām vēlies attīstīt

Var attīstīt, jā, bet, manuprāt, tas tā pat nesanāks tik dabīgi kā tiem, kuriem tas ir iedzimts (?). Var pārvarēt kautrību, kaut kādus savus kompleksus, vajag būt drošam un tad jau tālāko pieslīpēt laika gaitā. :)

Man šķiet, ka ir dzimuši runātāji, un tādi, kuriem labāk sanāk klausīties, ne runāt. :)

Man šķiet, ka ir dzimuši runātāji, un tādi, kuriem labāk sanāk klausīties, ne runāt.

Pilnībā piekrītu! Pati esmu dzimusi klusētāja, atveros tikai pašu, pašu tuvāko cilvēku lokā, kurš ir patiešām mazs. Tā kā šī lieta bieži radīja diskomfortu, piemēram, darba vietā (nespēju iejusties, būt runātīga, nepļāpāju ar kolēģiem), arī domāju par to, kā lai iemācās būt runātīgākai, komunikablākai. Beigu beigās tas viss deva tikai īslaicīgus augļus un tagad jau esmu sapratusi, ka nevaru izmainīt sevi. Protams, skumji, ka bieži apkārtējos tas rada nepareizu priekšstatu, taču neko tur nevaru izdarīt, ka no dabas esmu vienpate un klusētājs, ne runātājs. :)

Esmu diezgan labi iemācījusies tikt pāri un pat nedaudz noliegt to introvertu sevī. Esmu iemācījusies ļoti labi uzstāties plašas publikas priekšā. Komuicēt ar cilvēkiem tādā līmenī, uz kādu iepriekš tikai skaudīgām acīm noskatījos. Bet ir kāds pamatīgs bet. Esmu ļoti sarkstošs cilvēks. Arī tad, ja auditorijas riekšā jūtos pilnīgi komfortabli un pašpārliecināti, es nosarkstu. Nosarkstu arī runājot ar tikko iepazīties cilvēkiem, lai gan nekas neierasts man tas nav. Tā laikam ir zemapziņa, kas atgādina man par to, kur ir mana īstā vieta. :D

Jaunibā biju kautrīgs, mazrunīgs utt.
Tad kaut kas notika, nezinu, kas un man vairs nevar muti aizvērt.
Es pat nezinu, vai tas ir talants vai kā, tas, laikam, katram individuāli.

Tā laikam ir zemapziņa, kas atgādina man par to, kur ir mana īstā vieta. :D

:D

Tatjanas trešdiena :D,

bet noslēpums, kā Tu to panāci, paliks miglā tīts, ja? :)

Es arī esmu no klusajiem ūdeņiem. Attīstīt komunikācija spējas, protams, var. Man visvairāk līdzēja studijas, kur bija jāveido daudz prezentāciju, jāaizstāv savas idejas, jāargumentē utt. Es varu bez problēmām čalot ar svešiem cilvēkiem, bet pielietoju to tikai nepieciešamības gadījumos - intervijās. Tā es jūtos labāk :)

Es arī varu runāt es svešiem utt., bet nezinu kāpēc man ir tā, ka ir citi cilvēki, kuru klātbūtnē vienkārši ne no kā varu nosarkt? :D Ar citiem jūtos tik ļoti brīvi, bet daži ir tādi, kas to sarkanumu piesauc. Pati nesaprotu kāpēc. :D

quest, gaužām vienkārši patiesībā. Gāju un darīju to, no kā baidos. Vistrakākais, ko pagaidām atceros ir tas, ka svešā valstī mana nepārliecinoši drebošā balstiņa neatkarības svētkos lasīja pietiekoši garu tekstu pilnīgi svešā valodā lielas auditorijas priekšā.
Joprojām, skatoties uz gandrīz visu. cenšos darīt to, no kā man bail.

Joprojām, skatoties uz gandrīz visu. cenšos darīt to, no kā man bail.

Tā ir laba atbilde uz jautājumu kā pārvarēt intravertumu.

Un vai maģiskais noslēpums, kā to izdarīt, tiks atklāts?

Nav nekāda noslēpuma. Dari to kas nesanāk!

Es neteiktu, ka man ir gluži bail, drīzāk tāda bezjēdzīguma sajūta, priekškam lieki muti dzesēt? Tāpat, to otru personu, manis paustais neinteresēs, tāpat jēgas no tā visa nebūs, tad nafig vispār kaut ko sākt?

Man šķiet, ka es apgrūtinu savu sarunbiedru, bet apspiest vainas sajūtu nav tik vienkārši kā pārvarēt bailes. Jo pirmajā gadījumā es daru pāri citam, otrajā - tikai sev.

Protams, ka ir iespejams attistit. Tam ir speciali skidrumi ar dazadiem gradiem.


Bet ja godigi, nekas nesanaks, ja pati negribesi ar so cilveku runat. Gruti ir sevi piespiest komunicet, ja pati to nevelies. Pirmkart, izskatas, ka Tev vajadzetu pacelt savu pasapzinu, lai Tu butu pasparliecinata komunicejot ar cilvekiem, un neuztrauktos par to, ko kads par Tevi padomas.

quest, tev jāpiestrādā pie savas pašapziņas. Tā nav, ka cilvēkiem neinteresē. Runāšanās par niekiem ir drīzāk sociāls rituāls, nevis informācijas apmaiņa. Ar to tu nostiprini attiecības ar otru cilvēku, gūsti pozitīvas emocijas un sniedz tādas otram, būtībā jūs labi pavadāt laiku. Tas nekas, ja arī kādreiz pasaki ko muļķīgu vai neiederīgu, jo komunikācijas uzdevums nav tikai nodot informāciju.
Tu nevienam nedari pāri, runājot ar viņu. Cilvēki patiesībā ir daudz atvērtāki viens pret otru, nekā varētu šķist.

Varbūt tev jāpameklē kāda self-help grāmata par šo tēmu? Domāju, tur būs izskaidroti tevi interesējošie jautājumi, kā arī doti gana vērtīgi padomi.

Varbūt tev jāpameklē kāda self-help grāmata par šo tēmu? Domāju, tur būs izskaidroti tevi interesējošie jautājumi, kā arī doti gana vērtīgi padomi.

Par šāda veida grāmatām. Man viens paziņa teica ka šī esot ļoti laba grāmata un citas Dale Carnegie grāmatas.

http://en.wikipedia.org/wiki/How_to_Win_Friends_and_Influence_People

Pats tālāk par pirmo daļu neizlasīju. Nezinu kapēc, laikam nelikās saistoša.

Mana hipotēze tāda, ka klusie vairāk pakļāvušies saviem dzīvnieciskiem instinktiem. Tu iekāp autobusā un uzmeklē vietinu pēc iespējas tālāk no pārējiem. Kas tas ir, kapēc tā? Tās bailes. Bailes no agresīvas sadursmes. Bailes dabūt bietē vai kadam sadot bietē. Jāatzīst, ka instinkti, kas 1 000 000 gadus atpakaļ palīdēja izdzīvot, mūsdienās traucē dzīvot.
Zinot savas neapzinātās rīcības motīvus paverās plašākas iespējas ceļā uz to mainīšanu.