lidojums

Pirmais lidojums bija traks. Līdzīgi kā čiepa teica, aizkrita ausis un likās, ka dzirde būs prom kā jau apm 10-gadīgam skuķim var šķist. Bet nākamajā rītā viss par laimi bija labi. Tagad jau sajūtas vairs nav nekādas īpašās, pacelies, palido, nolaidies. Uz trakām gaisa bedrēm gan sāku stresot :)

Lidoju 9 gadu vecumā, pirmai lidojums uz Vāciju.
Ko no tā es atecros, laikam to , ka izjutu saucamās " gaisa bedres " un vislaik prasīju ,cik ilgi jālido :D. Tolaik bija aktuāls vēl tas terorrakts, ar tām lidmašīnam ASV torņos, tas man vislaik nāca galvā , ja bija strauja kustība, bet no tā,manuprāt, ir vismazāk jābaidās, jo lidmašīan ir 4 drošākā, pēc visiem kuģiem un automāšīnam :D

Pirmajā reizē lidoju lielā barā, un pēc māmiņas ieteikumiem nobruņojusies košļenēm, lai ausis neaizkrīt. Viss bija ok, paceļoties sajūta kā karuseļos. Nākamā reize arī bija patīkama, bet trešajā domāju, ka nomiršu. Sajūta tāda, it kā smadzenes pa ausīm tecētu ārā, nervi kaklā savilkti un jau 2 nedēļas esot uz zemes joprojām ar vienu ausi nedzirdēju. Kopš tā laika nekad nevar paredzēt, kad tā notiks. Esmu mēģinājusi dzert nervu zāles un ņemt agro rītu lidojumus, lai jau paceļoties būtu aizmigusi, un visu lidojumu varētu nogulēt, tomēr bieži vien no sāpēm jāmostas. Un neatkarīgi no lidojuma ilguma - ja tas sākas, tad pusstundu pirms nosēšanās. Kaut arī dievinu lidostas atmosfēru, mana organisma reakcija liek satraukties pirms katra ceļojuma.
Kāda varbūt zina, kā no tā tikt vaļā? Neviens dakteris vēl neko prātīgu nav pateicis.

pirmais lidojums man bija laikam 21 gada vecumā - 2 stundu lidojums no Rīgas uz Kijevu ar mazu lidmašīnu (pirmās sajūtas nemācēšu tik precīzi noraksturot, bet nu visnotaļ elpu aizraujoši (bailes, interese - viss kopā). Dažas stundas pēc nolaišanās Kijevā pārkāpām miiiiiiilzīgā Boingā, kur sekoja 8 stundu lidojums uz Indijas okeānu. Vot TAD elpa aizrāvās pavisam no tā uzrāviena, kad tas gigants skrējās un pacēlās. :D Super! Tās 8 stundas bija interesantas ar to, ka viss notiek tik ilgi. Piedzīvoju gan saulrietu, gan nakts tumsu. Kad pamodos, skatos lejā - melna nakts un uguntiņas. Aiz pusmiega dulluma neapzinājos, kas tas ir, domāju, ka lava un, ka lidojam pāri vulkāniem :D :D Izrādās, bijām vairāku tūkst. km augstumā un tā bija vienkārši kāda valsts ar gaismām uz ielām, utt. Nekad neko tādu nebiju redzējusi no augšas, esot naktī lidmašīnā.

Nevarēju sagaidīt, kad piezemēsimies un kad pirmo reizi dzīvē ieraudzīšu palmas un tumšus Āzijas iedzīvotājus... :)

Izrādās, bijām vairāku tūkst. km augstumā

Ar kosmosa kuģi lidoji? :D

Pirmo reizi lidoju 12 gadu vecumā. Biju sajūsmā līdz tam brīdim, kad lidmašīna sāka nolaišanos :D Panikā sāku bļaut, ka mēs krītam!!!! :D Mamma un stjuarte centās mani nomierināt, viņām tas arī izdevās. Vairāk gan, laikam, palīdzēja stjuartes atnestais zīmēšanas komplekts :D
Pēc tam man ļoti patika lidot, līdz vienā lidojuma laikā iekļuvām pamatīgā negaisā....blakussēdošie krustus meta...ļoti briesmīga sajūta :(

Nothing spešal. Nezinu ko citas var tik gari aprakstīt.

Pirmais lidojums bija tāds neziņas pilns un satraukums.

Bet pedejais bija drausmigs, man uznāca briesmīgs stress, pienpacelšanās laikā gandrīz atslēdzos no pašas raditas panikas un vel ta kratišanas un briesmīga nolaišanas. Es stresoju ļoti, man tas liekas briesmigakais kas var but - lidot.

Es gribētu, lai tā nav, bet nezinu kā to pārvarēt.

Nekas īpašs kā braucot ar autiņu. Vienīgi ausis nenormāli aizkrita nolaižoties to stundu nekāds validols nelīdzēja. Forša pacelšanās sajūta, bet tālākais lidojums boring. Stulbie lēto reisu krēsli ir tik taisni, ka muguru un kaklu nav kur likt visu laiku 90 grādu leņķī jāsēž, bet gribas, lai krēsli būtu uz aizmuguri regulējami, bet tādus jau 3 h lētam lidojumam nedabūt.

Izrādās, bijām vairāku tūkst. km augstumā


Ar kosmosa kuģi lidoji? :D

kāds sakars?

Gandrīz ar sirdi aizgāju pirmo reizi.
Patīk nolaišanās process.

Sakars tāds, ka lidmašīnas lido aptuveni 10km augstumā, bet Tu pabiji jau kaut kur kosmosā tālēs zilajās. :D

Opā! Acīga esi. :D Es tur biju domājusi metrus. Vairāku tūkstošu metru augstumā

laikam savu pirmo lidojumu atcerēšos vienmēr, jo lidoju viena pati un pie tam ar I.Busuli vienā lidmašīnā :D savā pirmajā lidojumā paspēju arī nokaitināt stjuarti :D
man arī kā daudzām ļoti patīk tieši nolaišanās, pacelšanās process...viss pārējais- nekas īpašs!
vispār ir sanācis visas reizes lidot vienai pašai un vienmēr ir sanācis iepazīties :D

Piekrītu tām, kurām patika ieskrējiens un pacelšanās, bet nolaišanās man gan nepatika, jo bija vējains un šūpināja lidmašīnu...tad likās, ka nogāzīsimies tos pēdējos metrus no zemes. :D
Kā arī skats pa logu fantastisks! Dēļ tā vien varētu vēlreiz lidot. :)