Labvakar. Pus2 naktī un esmu nolēmusi uzcept diskusiju, jo ceru uz gudrām meitenēm, kuras spēs kaut ko ieteikt manā situācijā.
Lieta ir tāda, ka esmu kopā ar vīrieti jau 3 gadus, kad sagājām kopā man bija 18, tagad ir 21. Pa šiem trim gadiem esmu sapratusi, ka nespēju saredzēt nākotni ar šo cilvēku. Cilvēks viņš ir labs, protams, ar saviem niķiem, bet tādus vīriešus mūsdienās grūti atrast. Rūpējās par mani, atbalsta finansiāli un emocionāli.
Šim vīrietim ir bērns, kurš dzīvo ar mums. Ja ir bērns, tad protams ir arī bērna māte (bijusī sieva), kura arī 3 gadus ir šajās attiecībās, varbūt ne klātienē, bet ar zvaniem un regulāru atgādināšanu par sevi!
Vīrieša bērns ir īsta katastrofa. Iespējams viņa psihi ir sagrāvusi vecāku šķiršanās un mātes NEmīlestība visās izpausmēs. Es šo bērnu arī nespēju pieņemt un ja tas nav noticis 3 gadu laikā, tātad nenotiks nekad!
Pie apvāršņa parādījies cits cilvēks, kurš lēnām ir iemājojis manā sirdī.
Un tagad galvenais jautājums, KĀ lai es aizeju no šīm attiecībām? Man ir ļoti bail sāpināt viņu, jo zinu, ka viņš mani mīl, bet no manas puses cūcīgāk būtu palikt ar kādu, kurš tevi vairs nesaista ar kuru tu neredzi nākotni. Es tik ļoti nevēlos viņu sāpināt, bet nevēlos darīt pāri arī sev.. Es tik daudz esmu pārdzīvojusi par visiem zvaniem, sarakstēm ar bijušo sievu.. Esmu no viņas saņemusi drausmu pilnas vēstules...
Meitenes, kā aiziet pēc iespējas klusāk, mierīgāk un tā, lai otram tik ļoti nesāp? :(
824
