Kad atdevāt atrastu mantu

Divreiz esmu atradusi uz ielas telefonus. Abus esmu veiksmīgi atdevusi. Bet cilvēki, gan nebija pārāk laipni.
Taču man vienalga, es sev krāju labo karmu. :D

Atradu maku, tā kā pēc vārda, uzvārda šo cilvēku nevienā soc. portālā atrast neizdevās, piezvanīju bankai, kura viņu sakontaktēja. Atbrauca pie manis uz mājām ļoti laimīgs puisis ar ziediem, šampi un konfektēm man. :)

Neatceros gadījumu,kad pašai būtu,kas pazudis, esmu tikai vienreiz atradusi maciņu info centrā, pie kura jau stāvēja ķīniešu tūrists un pazina savu maku.Gan viņš,gan viņa draugi ļoti pateicās man, bija ļoti priecīgi. Bet domāju gan, nelāgi ja tai makā kādi dokumenti vai kas,ko pazaudē ārzemēs, pēc tam vēl mājās netiec.
Ciemojoties pie radiem Anglijā, redzēju sludinājumu autobusa pieturā, kur kāda bērna mamma meklēja pazudušu Vinnija Pūka tīģeri, ko bērns pazaudējis. Arī šādas lietas cilvēki meklē, tagad kad pašai ir bērni,saprotu kā sīči mēdz pieķerties savām mantiņām,tām ir liela emocionāla vērtība.

Queen,cik jauki! Varbūt puisis gribēja arī iepazīties, jo kurš gan negribētu sev godīgu sievu! :) :D

nē ,nav atdevuši nesen pazuda maks ar dokumentiem, braukšanas tiesības, utt ieliku visur, kur var , ka atlīzība ir garantēta 80 eiro, a nekā :(
Bet ja es atrastu es atdotu nav labi piesavināties citu cilvēku mantas.

Es esmu atradusi 2 banku kartes, abas reizes mēģināju personu atrast sociālajos tīklos, bet neveiksmīgi. Atdevu kartes attiecīgajās bankās.

Teju visu vnm esmu atgriezusi īpašniekiem. Vairāki telefoni, maki u.t.t.; pašai arī - lielākoties - nozaudētās lietas atgriež, tāpat draugam. Kā jau minēja .. * kačāju karmu* :D
Pēdējo maku ar visu saturu atradu uni; atdevu info centrā, lai atgriež studentam. Pateicību saņemu reti, bet rupju attieksmi vēl retāk... vispatīkamākais bija pamatskolā, klases ekskursijas laikā. Atradu mobilo uz mola, atdevu skolotājai. Viņa uzreiz atrada īpašnieku, tas ar motorlaivu piebrauca krastā, iecēla mani iekšā un izvizināja ne pa jokam, beigās arī krastā iznesa :D

Ir bijis, ka Majoros uz soliņa atradu maku - ar visām kartēm, naudu, vizītkarti. Bez problēmām sakontaktēju cilvēku, tajā pašā vakarā arī atdevu! Arī nobrīnījās, ka nebiju šo aptīrījusi :D
Paldies pateica, bet ne ko vairāk.

Queen, skaists puisis bija? :D

Neko vērtīgu atradusi neesmu, ir gadījies, ka, piemēram, pie kases kaut ko aizmirst vai uz soliņa sēž blakus/tuvumā un redzu, ka cilvēks aiziet un manta paliek, tad pasaku. Pašai gadījies tikai bankas karti pazaudēt, ko neviens tā arī neatrada, bet bieži gadās, ka izkrīt kaut kas no somas vai veikalā pie kases kaut kas paliek, tad arī esmu ļoti pateicīga, kad cilvēks atdod. Kaut kāda netipiski aizmāršīga pēdējā laikā esmu.

Bet nu, ja kaut ko vērtīgu atrastu, ok - pat ne vērtīgu, bet tomēr - katra lieta kādam pieder - censtos atrast īpašnieku un ceru, ka, ja arī man kaut kas pazustu, cilvēks papūlētos vismaz atrast īpašnieku.

Cilvēki ir dažādi, vienalga, kāda reakcija cilvēkam, man sirdsapziņa mierīga, ka neizlikos neredzam. :)

un kāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka neviena neraksta, ka atrasto mantu būtu paturējusi sev :D

esmu atradusi telefonu,sazvanīju un atdevu, nācās pat tērēt savu laiku un gaidīt to cilvēku... bet šī neko paķēra un prom, būtu kaut šokolādes tāfelīti nopirkusi, nu ne jau man baigi vajag, bet nu pieklājības pēc. man būtu neērti paķer savu mantu un neko neiedot par pateicību. bet nu mūsdienās cilvēki ir īpaši nekaunīgi palikuši diemžēl.

esmu atradusi pils parká telefonu, atdevu sargam. esmu atradusi maku - zináju to cilvéku aptuveni, atradu -atdevu...
vienreiz péc galígi negulétas nakts, kad bars debílu jaunieshu tuséjás zem logiem un kaiminju sauktá policija palídzéja uz 15 min, rítá ejot uz darbu atradu i-padu, godígi? pat necentos meklét ípashnieku,k-kur májás métájas,,..

un kāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka neviena neraksta, ka atrasto mantu būtu paturējusi sev

Nu man tiešām svešu mantu nevajag, lai cik liekulīgi arī tas neizklausītos. Nē nu, ja atrastu uz ielas naudu, tad jā, ja pretī neskrietu cilvēks, kurš sapratis, ka to naudu pazaudējis. :D Bet kaut kādi maki, telefoni?

purveniece - viņas vnk klusē :D
Pie manis gan pagaidām mitinās viens lauka malā atrasts lopiņš, īstos saimniekus nav izdevies atrast jau nedēļu. Bet nu - viņai te patīk, man viņa arī, sadzīvojam labi. Gribētos gan lai tiek atpakaļ pie savas *īstās ģimenes*.
Bet ir arī supernejauki cilvēki. Kkad jaunībā, ziemas laikā sadzērusies džuse no koncerta aizgāja ar manu mēteli, kur bija iekšā dikti skaista un gana vērtīga draudzenes šalle, pluss vēl manējā, šis tas kabatās .. man nācās iet mājās ar viņējo. Nācās pielikt lielas pūles, lai viņu sadabūtu rokā. Pie norunātās satikšanās - pat ne atvainošanās, bet .. arī viss kabatu saturs bija pazudis, šalles tostarp. Biju ne pa jokam noskaitusies, bet nu .. njā. Šī tik tēloja muļķi.

un kāpēc mani nemaz nepārsteidz, ka neviena neraksta, ka atrasto mantu būtu paturējusi sev

Ja godīgi, es nevarētu svešu mantu paturēt, jo kaut kā riebīgi, ka cits varbūt meklē un ir liela vērtība tai. Un cik ir dzirdēts, ja arī atrasto naudu patur, tad tā arī aiziet tik pat ātri un bezjēdzīgos pirkumos. Kaut kā neticu tam, ka var laimīgi un ar mierīgu sirdsapziņu dzīvot, ja ir speciāli ko vērtīgu paturējusi.

Jaaa, atradu!!!! pirms gadiem 2 gribeju draudzeni izlaist pietura uz autobusu, kad piebraucu - sieviete gados kapa cita autobusa ieksha un atstaja somu uz solinja!! Es pakjeru somu un braucu pakalj autobusam, par laimi autobusa bija vinjas meita, kuru izdevas sazvanit, dazas peturas velak vinjas izkapa es atdevu sominju, aizvu vinjas uz majam un vinjas man iedeva 10 latus! Negribejas jau njemt, bet bendzinu ieleju :D


Vienreiz draudzene Londona atrada uz ielas maku, ar naudu, naudu sadalijam, vinja solijas, ka atdos dokumentus un visu parejo ipashniekam (meginas atrast caur facebook), bet beigas vinja teica, ka vinja visus dokumentus izmeta! Tad es gan biju nikna! Vareja atdot man, jo cilvekam ne jau nauda, bet tas, kas ieksha un tas, ka katru karti ja japartaisa utt, oij,zinu ko tas nozime!

Parkā ar draudzeni atradāmuz soliņa aizmirsto telefonu. Plānojam meklēt saimnieku nākamajā dienā, bet kamēr tur sēdējām, pļapājām, tad džeks pats atnāca un jautāja, vai neko neesam atradušās. Atdevām, protams. Pateica paldies un viss. Vismaz nevajadzēja meklēt rokā pašām :D

Atradu reiz telefonu. Īsti nezināju, kā rīkoties, bet to, ka jāatdod īpašniekam- zināju. Neilgu laiku pēc atrašanas atnāca sms, kur bija rakstīts, lai atdod telefonu, ka samaksās. Piezvanīju uz to numuru, pateicu, ka telefonu es atradu mētājamies sniegā pie veikaliņa. Sarunājām satikties, īpašniece bija bezgala priecīga, piedāvāja samaksāt, bet es atteicos. Viņa teica, lai vismaz šokolādīti pieņemu. Šokolādīti gan pieņēmu. :)

Ohh.. vienu gadu pazaudēju maku Jūrmalā, kad zvanīju lai visu nobloķētu, pateica ka ir atrasts un iedeva man nr.
Es gan nekādīgi pateikties nevarēju, skaidrā nauda iekšā nebija un nopirkt neko nevarēju.
So nācās iztikt ar mežonīgiem Paldies..