Graizīšanas

Puķe -ja esmu.

man šķiet griež tāpēc sevi, lai fiziskās sāpes nomāktu emocinālās

Manā gadījumā tā ir. Tikai es neesmu graizījusi sevi. Bet tajos brīžos kad ir tik smagi ka nezini kur likties, emocionālās sāpes ir tik lielas, ka vienīgā doma galvā ir nomirt, vai precīzāk..nejust neko, neeksistēt, jo tās sāpes ir neciešamas, bet tajā pašā laikā nav drosmes nolekt no tilta un izbeigt dzīvi, jo patiesībā gribas taču vēl tik daudz ko piedzīvot. Un tad nāk tā sajūta, kad vēlies sāpināt sevi fiziski, jo liekas ka tas nomāks to tavu emocionālo sāpi.

Bet ko tādu spēj saprast tikai tas kurš ir to piedzīvojis.

Peekaboo +++

Trollishdiskusija :) Ja autore gribeetu paliidziibu, tad izkratiitu sirdi. Te taada vairaak statistikas apkoposhana cik un kuras cosmietes graiziijushaas.
No sagrieztaam rokaam just baudu, atvieglojumu, briiviibu-tas nav nekas cits, kaa mazohisms.

Kā cilvēkam 24 gadu vecumā nav citu lietu kā domāt par graizīšanos? Ej un strādā!

Zuzu, nu skaidrs, man vnk nelikaas kopaa taadas darbiibas un teikshana, ka tas ir vaajums.

Piekrītu par to, ka gribas sāpināt sevi fiziski lai nejustu emocionālās sāpes, sen atpakaļ, kad bija ļoti sūdīgi, mēdzu dzēst cigaretes uz rokas, graizīšanu gan nesaprotu, bet sevis sāpināšana tiešām ir vājuma pazīme. Psiholoģiski stiprs cilvēks tā nekad nedarīs.

Nela, Tev izklausīsies neticami, bet cilvēki, kas graizās nav mājās sēdoši dīkdieņi. Šie cilvēki mācās, strādā, veido ģimenes un no malas šķiet, ka dzīvo veiksmīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Un vecums te īsti nav piesaucams. Graizās arī pēc 40...

Psiholoģiski stiprs cilvēks tā nekad nedarīs.

Es tam nekad neesmu piekritusi, jo, manupraat, lai sev kaut ko nodariitu (graiziishanaas, pashnaaviiba - jebkas), vajag lielu psihologjisko speeku. Vaajiem cilveekiem sanaak kaa diskusijaa par pashnaaviibu jebshu runaa, bet neko nedara - gribu, gribu, bet nedariishu, jo bail un vispaar esmu tik skaista, ka zheel sev kaut ko nodariit. :D

Es gan piekrītu ka tas ir vājums, pēc pašas pieredzes. Nomirt, tas ir iet vieglāko ceļu, turpināt dzīvot emocionāli skarbā vidē, kas tevi no iekšas jau sagrauj pamazām, tam vajag spēku, spēku lai ko tādu izturētu vispār.
Stiprs cilvēks nenonāks līdz tam ka sāk sevi sāpināt fiziski, viņš meklēs palīdzību, risinājumus, nepadosies. Vājais padosies, nebūs spējīgs sev palīdzēt un būs tik ļoti dzīves sakauts, ka izvēlas pakārties. Tas ir zaudējums, bet stiprie turpina cīnīties.

Bet tie kas tikai runā ka grib mirt bet bail..patiesībā negrib mirt. Viņi vienkārši vairs nevēlas dzīvot TĀ, kā dzīvo, bet tajā pašā laikā neredz kā dzīvi mainīt.

peekaboo, tieši tā. Jā, lai iešautu sev galvā lodi ir nepieciešama savdabīga drosme un milzīga pārliecība, ka tiešām nāve ir tas, ko gribi, bet nu nekādīgi nevar likt vienādības zīmi starp šādu drosmi un īstu gara spēku, kas liek cilvēkam nepadoties, bet gan turpināt cīnīties ar problēmām, kā jau peekaboo rakstīja.

Bilde pretiiga...tiesam....fuj..agraak esmu griezusi sev galiigaa vafelee buudama..vel tagad ir reetas..citreiz dusmas tikai ieskraapej sev ar nazi drusku, bet nu fuj. vairs ta nedaru.

Domaaju, ka dalja gadiijumos dziives turpinaashana ir tieshi vieglaakais celjsh. Bet nu katram sava izpratne, kas ir viegli, bet kas - smagi. Es vareetu te izpluust garos sava viedoklja skaidrojumos, bet diez vai kaadam tik savdabiigas domas ir noziimiigas. :D

Dzīve nav tik skarba kā te patīk visiem žēloties, tas tā pārdomājiet, vai tiešām viss ir TIK slikti?

Puķe, nu par šīm tēmām var interesanti padiskutēt. Bet galu galā, mums taču katram ir dota dzīvība, dzīve. Kāpēc tā būtu pašam jāpārtrauc? Iespējams es nevaru objektīvi izvērtēt to, kā es rīkotos, ja man būtu tik nopietnas, tik smagas problēmas dzīvē ka parādītos domas par nāvi (jo šobrīd man nav par ko sūdzēties), bet, tagad par to domājot, uzskatu, ka mani neliktu mierā divas milzīgas neziņas - neziņa par to, kas būs pēc nāves (ja nu būs vēl briesmīgāk nekā dzīvē? vai arī otrādāk?), un neziņa par to, kas notiktu dzīvē, kad es aiziešu (ja nu pēkšņi notiktu straujš un negaidīts problēmu atrisinājums, ja nu es savas rīcības dēļ būšu palaidusi garām kaut ko ļoti labu, nogalinājusi sevi bezjēdzīgi?).

Droši vien cilvēki ar patiesām pašnāvnieciskām tieksmēm domā citādāk, būtu interesanti to uzzināt.

Manuprāt, cilvēki šādos jautājumos bieži pieļauj kļūdu, uz šo lietu skatoties tikai no sava skatu punkta, ņemot vērā, kādas ir personīgas attieksmes, lietu uztvere utt., un neiedomājoties, ka cilvēki ir ļoti dažādi, un tas, ko viena darbība nozīmē vienam, kādam citam nozīmēs ko pilnīgi citu.
(To es nesaku par kādiem konkrētiem komentāriem, bet vispārīgi).

Puķe nu jaa, katram savadak ir gajis. Bet ta ir tāda veida pazīme, jo savādāk citos gadījumos necenstos sev darit pari un vai atņemt dzīvību.

Kad man bija 12 es arī dēļ sava stulbuma sagraizīju rokas. Noskatījos no draudzenes, kas graizīja puiša dēļ rokas. Sāku pati graizīties dēļ puišiem un daudz citām lietām. Tagad to atceroties uzskatu sevi par reāli stulbu.

Esmu savu laiku ar žileti graizījusi rokas, ir no dažiem griezumiem rētas palikušas, bet tas kā saka figņa, ir ko atcerēsties, jaunības dullumus :D Un esmu ar žileti rakstījusi uz rokas mīļākās grupas nosaukumu, bet tas ar laiku pazuda. Nu jā, man bija tāds dulluma periods.

Bet galu galā, mums taču katram ir dota dzīvība, dzīve. Kāpēc tā būtu pašam jāpārtrauc?

Cilvēks jau nav pats izvēlējies, vai nākt uz šo pasauli. Līdz ar ko viņš var nebūt laimīgs par iespēju dzīvot.

neziņa par to, kas būs pēc nāves (ja nu būs vēl briesmīgāk nekā dzīvē? vai arī otrādāk?)

Mani tas nekad nav uztraucis, jo uzskatu, ka pēc nāves nekā nav - ķermenis mirst un viss beidzies.

neziņa par to, kas notiktu dzīvē, kad es aiziešu (ja nu pēkšņi notiktu straujš un negaidīts problēmu atrisinājums, ja nu es savas rīcības dēļ būšu palaidusi garām kaut ko ļoti labu, nogalinājusi sevi bezjēdzīgi?).

Ja nav vēlmes dzīvot, tad tās nav. Visādi notikumu scenāriji nemaz nenāk prātā, bet ja nāk - tu tos nemaz negribi sagaidīt, jo pārsvarā tie ir negatīvi (grūti iedomāties, kā potenciālais pašnāvnieks, ti, cilvēks ar negatīvismu sirdī, iztēlosies pozitīvus scenārijus).