Es domāju, ka savu bijušo mīlēšu visu mūžu. Kā cilvēku. Kā vīrieti un parnteri nevēlos viņu sev blakus vairs nekad. Bet kā cilvēku, protams, ka mīlu un mīlēšu, vienmēr man būs dārgs. Jo viņš taču bija ar mani noteiktā laika posmā ar mani, viss, kas kopā pārdzīvots, iemācīts, tas taču nekur nepazūd. Tāpēc man arī liekas dīvaini, ka tiek izteiktas nievājošas iezīmes par bijušajiem, tiek nīsti vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Manuprāt, šādos gadījumos īsta mīlestība tur nemaz nav bijusi. Bet valda kaut kādi ievainoti ego un emocijas, nevis brīva enerģijas plūsma, kas tad arī ir mīlestība