Ja par maz uzmanības...

d) - daros pa savām lietām, viņu pieignorējot, vai arī varu tieši pateikt, ka man kaut kā trūkst tās uzmanības, viņam taču negribētos, lai tā tiktu meklēta kaut kur citur :D

Annie... nu kā lai saka... man vienmēr būs par maz uzmanības. Kā teica šis jaunais draugs, es varētu viņam apķerties apkārt mērkaķīša pozā un nelaist vaļā visu dienu, un pat tad man būtu par maz viņa Bet parasti cilvēki tā nevar, kur nu vēl vīrieši. Viņiem vajag savu brīvo telpu, savu laiku un savas lietas. Viņš viņu dienu var nepievērst man uzmanību, jo viņš vienkārši strādā. Un viņam tas liekas absolūti normāli. Jo viņš strādā taču. Mani atkal tas neinteresē. Strādā, nestrādā, ko dara. Man vajag, lai man pievērš uzmanību un viss. Tikai nevajag man ieteikt nodarbināt sevi un tamlīdzīgi, es esmu super nodarbināta, bet tas tāpat man neliedz gribēt viņu visu laiku. Nu tāda es esmu

Izskatās, ka tev nav ko darīt. Atrodi hobiju, darbu vai mīļāko!

Kas tas visiem ir par ieteikumu atrast darbu vai hobiju. Nu bāc ir man gan darbs, gan hobiji. UN KAS NO TĀ? Piemēram, tagad esmu darbā, strādāju. Un? Tāpat es gribu, lai viņš man pievēršu uzmanību. Vakarā, piemēram, nodarbošos ar hobiju. Un? Tāpat es gribēšu no viņa uzmanību. Tā kā nodarbinātībai ar vēlmi pēc uzmanības nav absolūti nekāda sakara.

Nikai +++

Es teiksim rakstu diplomdarbu un man nav nekam laika un esmu aizņemta pāri galvai. Bet tas absolūti nemazina manu vēlmi pēc tā, lai viņš ir blakus, tur manu roku vai bužina matus.
Runa te ir par vajadzīgu pēc vīrieša uzmanības! Nevis par to, ka man nebūtu ko darīt

f) nodarbinu sevi ar citām lietām, lieku vīrieti mierā. Drīz vien viss ir kārtībā un ar uzviju. Katram vajag laiku atelpai. :) taču ikdienā, ja grib, lai apskauj vai sabučo, tad tā arī pasaku. Neuzskatu par vajadzīgu taisīt drāmu.

Pagaidām saņemu pietiekami uzmanības, nesūdzos :) Nezinu ko darītu, ja būtu man uzmanības trūkums.

Ja viņš visu dienu ir ieurbies pilnīgi nejēdzīgās lietās un mani vispār neredz, tad vakarā nav nekādas mīlēšanās.

Noteikti vairāki tipiskie skuķu izgājieni. :D

Sākumā man arī gribējās nenormāli daudz uzmanības. Ja nebija, tad likās, ka kaut kas nav kārtībā un visu ko sāku fantazēt kāpēc tā:D Bet tagad esmu sapratusi, kā to risināt. Vairs tik pārmērīgi neuķinos ar viņu, tas viņam patīk un viņš tagad pats alkst pēc manas uzmanības vairāk pat nekā es. Vai arī vienkārši sevi ar kaut ko nodarbinu, kamēr viņš pats pie manis neatnāk:)

Man arī patiktu, ja visu savu uzmanību pievērstu tikai man, jo man vienmēr liekas par maz. Bet tā taču arī nevar. Ja es sāktu to pieprasīt un uzspiestu to, tak padomāt, ka es esmu slimi apsēsta. Man bija viens puisis, kurš to visu pieprasīja no manis, es ļoti labi zinu, kā tas ir. Es tad domāju, vēl tagad domāju, ka viņš bija slimi apsēsts ar mani un ar galvu kaut kas nebija kārtībā. Ir taču jādara citas lietas arī. Jāmēģina saprast otrs, kā justos, ja neko neļautu darīt, pēc darba nevar mierīgi atvilkt elpu, jo kādam redz visu dien nav bijis ko darīt, enerģijas ir daudz un pieprasa uzmanību.

F
Neskaitot reizes, kad uzmanību nesaņemu dēļ vīra noguruma vai sliktās pašsajūtas/noskaņojuma, ir divi rīcības varianti:
1.ja viņam ir tāds vidējš garstāvoklis, tad konkrēti pasaku, ka gribu vairāk uzmanības un pie tās arī tieku uzreiz;
2.ja viņam ir labs garstāvoklis, tad vienkārši sāku traucēt :D (piem., ja viņš hokeju skatās, sāku stulbus jautājumus uzdot- kāpēc ripa apaļa, kāpēc tiesnesis svītrains.. - vai arī sāku fanot par pretiniekiem, lai gan vīrs labi zin, ka es labi saprotu kas un kā tur notiekās, un favorīti arī mums vieni..).
Histērijas un stulbus strīdus nekad neesmu taisījusi, tāpēc uzmanības nekad tā īsti nav trūcis.

D tiešām darbojas ideāli, bet savā stulbajā jaunībā esmu arī provocējusi un apvainojusies. Tagad kauns, bet kas nu bija, tas bija.

Lai cik dīvaini būtu, bet piekrītu armandam
Kaut kādas speciālās viltības un pozu ieņemšanas šajā jautājumā var tikai visu pasliktināt. Tāpat kā visos, patiesībā. Ja tik ļoti vajag pastiprinātu uzmanību no kāda, tas tomēr norāda, ka neesi mierā ar sevi, nav tās pašpietiekamības, jo tā nesākas fiziskajā līmenī, bet galvā. Var pieteikties 100 kursos, strādāt 3 darbos un trenēties katru dienu, bet ja domāšana nav sakārtota, tas nepalīdzēs. Paanalizē sevi, padomā kāpēc tev tik ļoti vajag pat visaizņemtākajā brīdī lai ir tā uzmanība. Kāpēc nevari koncentrēties uz savām lietām. Tas ir tīri ieteikums.
Atbildot konkrēti uz jautājumu- uzmanības trūkumu neizjūtu, jo abi strādājam vienādu darba laiku un dzīvojam kopā. Ja pēkšņi draugam parādītos vairāk darba (tā ir bijis), es pat priecātos, jo varu izdarīt savus iekrājušos darbiņus, pabūt ar sevi, sakārtot domas. Tas ir ļoti svarīgi un tas pat ir tas, kas pietrūkst. Galu galā vajag ļaut sailgoties un tad viss ir daudz daudz mīļāk :-)

D parasti strādā