Dzīvot nevis izdzīvot!!!

Kad man bija tada sajuta ka tev, es ka ar nazi nogriezu visas tas lietas, kas mani veda nekuriene - aizgaju no darba, izskiros no ex. Un pec tam centos nekad neteikt "ne" visiem piedavajumiem un situacijam, kas tika noliktas man prieksa. Nu jau vairakus gadus man ir dzive, kur to rutinu gruti nokert. Reizem pat sak pietrukt ta rutina un normala dzive ka visiem. :D

Ārzemes, pa lielam, arī nav baigais risinājums.

Atkal citāts:

Neil Gaiman — 'Wherever you go, you take yourself with you.'

Un ta arī ir. Jā, itka ir cita vide, citi cilvēki, bet sorī, tos s**us, kas tev ir galvā (tieksme plānot, nosliece uz depresīvumu, motivācijas trūkums) tu taču mājās neatstāsi.

Es to no pieredzes, starp citu.

Es nebūtu no tiem, kas sūdzas par saviem ienākumiem, bet teikšu godīgi, ka tie nedara dzīvi laimīgāku. Neskatoties uz savu mantu es arī esmu ritenī. Jau 4 gadus bez atvaļinājuma, strādāju no rīta līdz vēlam vakaram, un tā 6 dienas nedēļā. Neredzu izeju....

Vēl variants ir turpināt tādā pašā garā, kamēr dzīve Tevi pērs un Tu sapratīsi, ka Tava attieksme nav pareiza. Tā uzspiest sev, ka no šodienas viss būs super nevar.

Bet tā nosliece uz depresīvumu man parādījās pavisam nesen. Un ar ne visu laiku, tikai brīžos, kad rodas problēmas.

Tagad esmu izvēles priekšā .. turpināt strādāt pie iecerētā, par ko es sapņoju jau vairākus gadus (lai gan neredzu rezultātu tuvākajā laikā vai vispār) vai atkal sākt visu no jauna.

Manuprāt, es daru visu pareizi, nezinu kāpēc man nesanāk. Varbūt tā ir mana kļūda.

Uzskatu, lai cilvēks būtu līdzsvarā, viņam ir jānoskaidro savs dzīves mērķis, sava dziļākā būtība.
Lai gan manis izvēlētais dzīves aicinājums ir grūts, un arī reizēm šķiet - kas tas ir par riteni, atbildību un bezizeju, tas būtībā ir vienīgais, kas man dzīvē sagādā vislielāko prieku. Un tad ir po par visu pārējo.
Tas tā - ja filozofējam.
Tāpēc arī ieteiktu strādāt pie iecerētā, par ko sapņo vairākus gadus!

Pamēģini mēnesi padzīvot, uz visām iespējām un piedāvājumiem atbildot ar Jā (kaut vai reklāmu avīzē par izstādes atklāšanu vai superlētu 1 dienas ceļojumu, ja trāpās lielisks piedāvājums) :) Būs i meži, i debesskrāpji, ne 3 vienādi koki :)

šīs japāņu pašnāvības ir harakiri un ne vienmēr saistītas ar depresiju vairāk cieņu

Vispār 57day nedomāja..hm.. harakiri, jo tas ir kas cits. Palasi kaut vai H.Murakami "Norvēģu mežs"

Ja sāc tā justies, tad vajag pārmaiņas pārmaiņu pēc.

Pastāstīšu, kā man bija! Biju atcerējusies par filmu yes man, un izdomāju jāpamēģina. Es pat vairs neatceros visu, ko man piedāvaja, bet atceros, ka lai ko man piedāvātu - atbilde varēja būt vienozīmīgi nē!!! Atceros aizbraucu, pie draudzenes, viņa ciemojās pie sava kaimiņa. Un pie viņa bija atbraukuši aizdomīgi draugi (ļoti dīvaina paskata, uzbāzīgi utt), kuri centās mani pierunāt iedzert ar viņiem (lai gan biju pie stūres), viens no viņiem teica, ka precēs mani, uzcels māju, mums būs suns un viņš man nopirks UGG zābakus. Kā, lai es atbildu uz to visu ar jā?? :DD

Man ir līdzīgi, bet es esmu sapratusi problēmu-man ļoti ilgi nav bijis atvaļinājums. Jūtu pārgurumu ik dienu, pat tad, kad darba nav daudz, tāpēc izmantošu gaidāmo atvaļinājumu pilnvērtīgi. Vēl man liekas, ka ir vērtīgi pamēģināt atsvaidzināt savu ikdienu ar kaut ko nebijušu, interesantu, kaut vai jaunu hobiju :)

Labprāt uzklausīšu jūsu idejas jauniem hobijiem vai spontās lietas, ko es varētu izdarīt ;) :)))

Sorry, ka nelasīju visas atbildes, bet atbildot uz pirmo postu - ja tu tiešām gribi darīt kaut ko savādāk, tad izdomā KĀ, KO un dari. Tici man, būs cilvēki, kas tevi centīsies atrunāt, ierobežot, teikt, ka tu to nevari. Ja tev tiešām gribas kaut ko mainīt, tad tu stāvēsi tam pāri un pārvērtēsi, kas ir tavi draugi un, kas nav. Tāpat arī ar prioritātēm. Ja tiešām gribēsi kaut ko mainīt, tad saņemsies ;) Jo sēdēt savā (dis)komforta zonā un čīkstēt par lietām kā būtu, ja būtu, ir viens, bet kaut ko tiešām darīt ir savādāk.

Ko nozīmē dzīvot ???
Man svarīgi lai dzīve būtu piepildīta. Ar ģimeni, ar darbu, ar visām vajadzībām un rūpēm. Cilvēks fiziski un psiholoģiski ir veidots lai gandrīz visu laiku kaut ko darītu.
Ja nebūs šo vāveres riteņu cilvēks sāk psiholoģiski atrofēties un beigās paliek par trulu snobu.

Ja man par sevi jārunā ...

Man nepatīk plānot un kalt kaut kādus mistiskos plānus nākotnei un pēc tam laist puņķi, ka redz nav kā gribējās ... Es esmu no tiem, kas peld pa dzīvi, bet pa lielam zinu uz kurieni tā upe tek ... Nekad nesarežģīju lietas , brīžiem pat pret ļoti nopietnām lietām attiecos ļoti nenopietni , kā man te vakar , viena meitene minēja - es dzīvojot ar apbrīnojamu vieglumu ... nu savā zinā viņai taisnība ... Dzīvot nozīmē -piecāties , a priecāties man patīk , par ceriņiem, kuri tagad zied, par bēbi, kas blakus čuč , par puķītēm, kas zied man aiz loga uz palodzes ... Lielas un nopietnas lietas ir forši , bet nekas nepriecē tā kā sīkumi un sīkumi mainās ātrāk , līdz ar to nekas nestāv uz vietas un pat , ja ļoti gribētos nevarētu stāvēt , viss mainās , ne tikai mums apkārt bet arī mēs paši ....

Manu vāveres riteni, mūžīgo skriešanu un paspēšanu pārrāva divas strīpiņas testā - visu dzīvi sagrieza virpulī. Sākās brīnīšanās laiks, laiks sev, augšana kopā ar bērniem, jaunas (bērnības) pasaules atklāšana, prieks par niekiem, ķimerēšanās, dusmošanās un pukošanās, cīniņš un audzināšana utt. Tagad puiši jau palieli (4 g.) un sākas atkal mans laiks, bet tagad sevi jūtu kā lielu vērtību, jo esmu kādam visvissvarīgākais, viss uzskaitītais joprojām turpinās, bet tam visam ir pavisam cita garša :)!

Tas tāds mans piemērs, ka mainoties kaut kam it kā niecīgam, izmainīsies visa Tava dzīve ;)