Grass is greener sindroms

20 gados vispār nesaprotu priekš kam skriet pēc attiecībām. manuprāt, jātiekas ar dažādiem cilvēkiem, lai saprastu, kas tu pats esi un kādu vēlies sev blakus.
protams, cita lieta, kad ir neprātīgi iemīlējies un neko citu negrib redzēt - bet tad jau arī izpaliek šis sindroms

Jap. Uznāk un pāriet. Galvenais ir prasties un savus tarakānus paturēt galvā, otram nervus *nečakarēt* bez reāla iemesla.
Kas tad ir labāk - pamest un sāpēt vai skriet un darīt - nav ne jausmas. Cik esmu runājusi, parasti vajā cilvēkus, kas kkādā līmenī nespēj pašapliecināties.

2-4 gadi ir baigi ilgi attiecībām, kuras netiek uztvertas kā nopietnas. Man pietika ar pusgadu vai gadu maximums, lai tā vieglprātīgi sāktu meklēt kaut ko labāku, bez nopietna iemesla...

Un 23 gados apstājos pie savas izvēles ar kuru apprecējos. Uzskatu, ka tieši ap šo laiku jau tā kā būtu jābūt skaidrs, ko īsti vēlies un jābeidz svārstīties un bēgt.

I'amour- pilnīgi piekrītu, bet aizmirsu piebilst, ka šis sindroms piemeklē meitenes, pārsvarā tās, kurām šīs ir pirmās attiecības, kas izrādījušās veiksmīgas un ilgas, un bezmazvai līdz mūža galam.. ja vien šis sindroms..
Tāpēc arī gribētu sagaidīt atbildes no meitenēm, kurām ir pirmās, vienīgās attiecības, kurās atrasts cilvēks uz mūžu.

Neon, attiecības šajos gados tiek uztvertas nopietni, bet pēkšņi ir tas BUMS! un sindroms, kas liek padomāt, vai to visu gribu? Vai šo cilvēku gribu līdz mūža galam?? utt

Šādu sindromu spēju saprast pie pirmajām un vienīgajām attiecībām. Kad itkā mīli neprātīgi, paiet tie gadi, nedaudz nomierinies un tad sāc domāt, bet, pag, vai es vispār tieši šādi to visu gribu?... u.t.t. Neviens neliek būt kopā ar pirmo, kas ir pagadījies...

Bet, ja pagātnē jau ir bijušas nopietnas attiecības, tad tāds sindroms ir vienkārša vieglprātība un muļķība, manā skatījumā, jo kā jau minēju, jau tā kā nu būtu jāzina jau ko tiešām vēlies un čakarēt labu cilvēku savu kaprīzu dēļ ir nožēlojami... Cita lieta, ka tomēr ir iemesls, kāpēc nevēlies būt kopā ar konkrēto cilvēku! Taču, ja iemesla nav un ir tikai "ai, apnika vienkārši!", nu tad "vieglprātīga dura!".

Par to, ka pirmais un vienīgais tika atrasts uz mūžu, par to varēs spriest tikai šī mūža beigās un nedomāju, ka kāda šeit jau ir tik veca, lai varētu padalīties reāli ar savu pieredzi... :D

Baigi forši, ka atvēru šo diskusiju. Tagad zinu kā sauc manas izjūtas.

Tu pilnīgi precīzi aprakstīji manu situāciju. Man šis velkas jau 3 mēnešus. Man ir 21 un esmu attiecībās jau 4 gadus, laikam lieki piebilst, ka attiecības ir pirmās.

Man nācās to pieredzēt pēc mazliet vairāk kā divu gadu kopā būšanas. Ilga vairāk kā pus gadu. Meklēju iemeslus, kāpēc aiziet, bet galu galā nevarēju aiziet.. Šķita, ka kaut ko palaižu garām, kaut ko labāku.. Bet kad man tas viss pārgāja, tad jau bija par vēlu, jo, lai gan visu to laiku bijām kopā, otrajā cilvēkā bija kas mainījies un tad nu tur vairs nekas nesanāca

Lina, un ko tu domā iesākt?
Man ir 20 un attiecības 4 gadi+
Lottie, es zināju, ka ir cilvēki, kas šo piedzīvo, tāpēc meklēju šeit kādus, kas padalās ar saviem stāstiem.

Ko es domāju iesākt? Pagaidām nezinu. Dzīvošu kā ir un cerēšu, ka viss labi beigsies. :)

Bet zini, no otras puses, man vismaz ir interesanti dzīvot. :D Tādas sajūtas, lielā mīlestība, tad kaut kādi simpātiju uzplaiksnījumi, sirdsapziņa, pārdomas par to kā būtu ja būtu, neziņa, utt.

Es atbilstu tai grupai, ko šis varētu skart- ir man pirmās attiecības, attiecību ilgums 4 gadi, pašai 21 (nu labi, vēl nav, rīt būs :D ), bet man nekad tādas domas nav bijušas. To, ka man šīs varētu būt pirmās un vienīgās attiecības, ir pāragri spriest, to varēs teikt tikai izvadītājs manā bēru ceremonijā, jo līdz tam viss var mainīties :D
Bet es nesaprotu tās domas, ka ar kādu varētu būt labāk un tad saprast, ka tomēr nevar vis. Ja reiz tādas domas parādās, domāju, ka tas jau liecina, ka nav īstais un vienīgais vēl pie apvāršņa parādījies.

Cilvēki attīstās dažādi. Varētu būt saistība ar to, ka tev gribas vairāk nekā tas otrs cilvēks spēj dot un tad arī liekas, ka labāk ir bez. Bet reāli jau nevar zināt vai satiksi labāku vai ne. Tpc daudzi vienkārši pieturas pie tā, kas ir, jo baidās. Es esmu cilvēks, kas, ja jūt, ka nav, tad arī nav un aiziet.

Saprotu, ko tu domaji temas pieteikuma. Manuprat, tas ar laiku pariet, kad velies realizet nopietnakus projektus sava dzive - investet ipasuma, radit bernus, u.t.t., kur bez nopietna un uzticama partnera neiztikt.

Man ir 20 gadi, 4gadus attiecības un tieši tās pašas sajūtas, ka nemitīgi meklēju kaut ko kur piesieties, sev iestāstu, ka esmu nelaimīga šajās attiecībās, ka gribu izjust tā pa īstam, kaut gan prāts saka, ka neesi muļķe, tev jau tā pat te ir lieliski. Un tad atkal sirsniņa savu, ka gribas kaut kādas lielākas emocijas dzīvē, ka sajūtos tā itkā jaunība paiet ne tur un ne tā kā gribētos....
vsm tagad zināšu ka tā nav tikai man:/

kur bez nopietna un uzticama partnera neiztikt.

Jā! Varbūt man pietrūkst kaut kāda action - tikšanās naktīs pie jūras, skūpsti, tauriņi vēderā, zvanu gaidīšana, utt. Mēs ar draugu jau 2 gadus dzīvojam kopā, ņemot vērā to, ka pazīstami esam vispār 6 gadus, tad nemaz nav jāslēpj, ka viss ir pierasts un ērts. Tāpēc, laikam, citreiz gribas izmēģināt ko citu, jo tomēr liekas - man ir tikai 21! Un jau nopietnas attiecības, kāzas, bērni, dzīvoklis kredītā?? Un gribas aizbēgt kaut kur, kur nav saistību. Bet šis cilvēks blakus, iespējams, arī ir mans īstais, vienkārši vaina ir manī - manās bailēs no kaut kā.

Šķirieties no saviem vīriešiem, lai viņi atrastu tādas,kas viņus novērtēs. Muļķes.

Man jau liekas, ka, ja tas tiešām ir tavs īstais un vienīgais, tad jāņem sava otrā pusīte aiz rokas un jāizrunā tas viss.
Piekrītu frivolous, ka izklausās, ka cilvēks nav pašapliecinājies un tāpēc domā, ka otrs viņu bremzē.

Diemzheel arii esmu to pieredzeejusi un neapzinaajusies, kaapeec man taadas domas utt. naak praataa. Skumji.

Ja reiz tādas domas parādās, domāju, ka tas jau liecina, ka nav īstais un vienīgais vēl pie apvāršņa parādījies.

Nepiekriitu, bet laikam taapeec, ka neticu abstraktajam iistajam.