Vai Tu māki nepieķerties?

Es pieķeros ātri.. Pārāk ātri.. Viens no maniem lielākajiem klupšanas akmeņiem ar ko neesmu iemācījusies tikt galā :D

Es vēlētos iemācīties nepieķerties, bet nesanāk. Ļoti, ļoti ātri pieķeros cilvēkiem. Pietiek ar vienu tikšanās reizi, lai cilvēks paliktu prātā. Tāpat ļoti pieķeros lietām, vietām, pat nenozīmīgiem sīkumiem. Un mirkļos, kad pazūd lieta, kam esmu bijusi pieķērusies vai arī no manas dzīves aiziet cilvēks, kurš bijis svarīgs, varu to pārdzīvot mēnešiem ilgi, pat ja konkrētais cilvēks satikts tikai reizi vai divas. Kā ar to cīnīties... nezinu. Zinu tikai to, ka šāda pieķeršanās pamatīgi bojā manu dzīvi un nepārtraukti sit pa emocijām.

Es nepieķeros cilvēkiem. Galīgi un nemaz. Man pa lielam uz visiem ir liels pofigs. Jā, periodioski uznāk, kad "gribu tikai ar šo cilvēku pavadī laiku", bet tā nav nekāda pieķeršanās. Tas ir egoisms. "Tusēju" ar to, ar ko tobrīd gribu un man ir ērti. Kad man vairs nav komfortabli vai paliek garlaicīgi, tad... nav vairs tas kontakts tāds un viss nomirst vai pamirst dabīgā ceļā.

kopumā nepieķeros, bet tad uzrodas kāds, kas daudz ko pamaina :) bet tiešām reti tas ir

amazing - bet tev pašai ir iekšēja harmonija, tā dzīvojot? cik noprotu, tevī nav ne drusciņas mīlestības.. žēl! Bet nevar vainot, tevis piedzīvotie notikumi tevi tādu ir izveidojuši.

@ kosmiete

a variants

Aaaai, man sanák piekerties átri, tápat ar uzticîbu.. Eju uz visiem simts, ko reizèm pèc tam nožèloju.

Es māku nepieķerties. Prieks, ka emācijos. Uj kur daudz jāstrādā ar sevi.

Peka

man ir tieši tāpat. Pieķeros ļoooti ātri, pat pārāk. Tas ļoti traucē dzīvot, pat ļoti. Agrāk biju ļoti naiva un uzticējos visiem, jo domāju- nu nejau man melos...aplauzos, un pašlaik uzticos tikai un vienīgi sev!

Samija, nu vot, tieši tá! Viss liekas tik labi un forši un "hujakššš" - tur viens nazis mugurá iedûries :D

Gribétu tàda biški "vésá" palikt, bet es kkà nevaru.. ehhhh.

l'amour
Patiesībā, cik sevi atceros, tik ir bijis tā, ka tomēr neieķeros cilvēkiem. Laika gaitā tikai vairojās šī emocionālā norobežošanās. Jā, dzīve tāda.
Nemācēšu atbildēt, vai esmu harmonijā ar sevi. Esmu pieņemusi sevi tādu un ir ok.

Jā, manī noteikti trūkst mīlestības. Atskatoties uz pagātni, saprotu, ka tā pa īstam neesmu mīlējusi nevienu. Un esmu bijusi gan precējusies, gan bērns ir no otrājām attiecībām. Visas attiecības esmu pārtraukusi es pati. Un nekad nav bijusi nožēla. Es gan esmu sapratusi tādu kā galveno "problēmu" - es neesmu monogāma. Nē, krāpusi neesmu nevienu no vīriem. Kad jūtu, ka nu nav kaut kas vai gribu ko citu, tad eju prom. Bet krāpusi neesmu.

Bet es skaidri zinu, ka es varētu krāpt. Ja līdz šim brīdim man to darīt neļāva sirdsapziņa un cieņa pret cilvēku, tad tagad man pat tādas vairs nav. Esmu pārliecināta, ka varētu krāpt, acis nepamirkšķinot.
Bet vispār dzīvē no draugiem vai "tjipa" draugiem nekādus baigos dunčus mugurā neesmu saņēmusi. Ir bijis wtf? varianti, bet ne tā, ka baigi jāpārdzīvo. Uz šo brīdi vispār neko tādu neatceros. Laikam visi jūt, ka man tāpat vienalga :)

Visvairāk jau ievaino tos, kuri kā reizi mīl par daudz, pieķeras par daudz....

Man ir distancēšanās posms...piem. vīrieti vairākus randiņus neuzskatu par savu un mierīgi varu pasūtīt bez sirdssāpēm,kamēr vēl nav iekritis sirdī ,ļoti iepaticies, bet ja ir izgājis pārbaudes laiku un viss šķiet ok,tad pieķeros un grūti pasūtīt,ja sāk 4akarēt, vai arī apjēdz,tomēr -ka tas nav mans variants.
atrodi,kaut ko sliktu viņā un atkārto sev 100 x:D jau no paša sākuma iestāsti sev- tagad man būs distance ar viņu 7 randiņus,kuru laikā es viņu neuztveršu kā savu puisi un pēc tam paskatīsimies. pirmais randiņš nenozīmē uzreiz ,ka būs lielā love:D utt.

Es ļoti pieķeros cilvēkiem, bet tikpat ātri.. pat vēl ātrāk māku ''at-ķerties'', ja ir iemesls. Laika gaitā sapratu, ka nevēlami cilvēki ir vienkārši jāizslēdz no visiem saviem maņu laukiem :)

Es reti kuram pieķeros un to nesaskatu par problēmu,bet tikai par plusu.

Pēc novērojumiem, es esmu izdarījusi secinājumu, ka tā pieķeršanās ir atkarīga no diviem apstākļiem - horoskopa zīmes un audzināšanas (lai kā tas izklausītos) :D
Ir cilvēki, piemēram, Mežāži, kas pieķerās momentā un pat pildspalvai - ta jebkurai lietai, dzīvniekam, cilvēkam. Ja vēl klāt audzināšana, uzsverot esošo lietu novērtēšanu, saglabāšanu utml., tad tas izpaužas tā kārtīgi. Un tad ir arī milzīgie pārdzīvojumi par dzīvošanu prom no ģimenes.
Savukārt, tādi kā es, dvīņi. Man pat domas un viedoklis tādos ne pārāk fundamentālos jautājumos neturās divus mēnešus no vietas.
Tad par kādu pieķeršanos te var būt runa? Vienā brīdī es varu domāt, cik man viss ir svarīgi, nākamajā, pie citiem apstākļiem varu domāt citādāk. Un tas izslēdz liekus pārdzīvojumus. Un nebis tādēļ, ka kaut ko tēloju, bet vienkārši tā jūtos.

Jaa,es mierigi varu nepiekerties. Laikam esmu izaugusi un jutos pilnigi paspietiekama, lai mana laime, labsajuta butu atkariga no kada cilveka.

Es šausmīgi pieķeros. Atceros to laiku, kad randiņoju, kā lielāko murgu. Pārdzīvoju bezmaz dēļ katra garāmskrējēja.

Man laikam tik ļoti pietrūkst attiecību, ka pēdējās nedēļas es "iemīlos" katrā smukā sejiņā. :D Es varu pat tv ieraudzīt smukulīti un man jau gribēsies skatīties uz viņu visu laiku. Protams, tas pāriet tāpat kā uznāk, bet, ja ar cilvēku esmu izlgstoši, tad varu ātri un tā kārtīgi pieķerties. Dod pieci.

Un jums tā mocīties vai spēlēties kā nu kurai bieži sanāk?
Vai biežāk attiecības izveidojas nopietnas un nav problēmas ciesties "neiemīlēties" ? :D

Pieķeros cilvēkiem, bet īpašiem, ko pati pielaižu, kuriem uzticos, kurus iemīļoju, un tur neko padarīt, vislabākais ja pieķeras arī Tev, tad tas ir skaisti, ļoti skaisti, ticu :)