Šķirties vai gaidīt?

Puisis varbūt nav vēl gatavs nopietnas dzīves uzsākšanai!

Ja tev bieži nākas aizdomāties: "Vai man to vispār vajag?" Tad zini- nevajag

Protams, ka viņš nav gatavs nopietnām attiecībām. Ja esat tik ilgi kopā un jau no tik agra vecuma, tad ir tikai saprotams, ka iespējams esi viņam apnikusi (lai cik skarbi tas arī nebūt) un viņš apzinās, ka ir taču citas meitenes, kā arī kāpēc uzņemties viņam baigo atbildību, ja labi redz, ka pagaidām bez tā var iztikt?

Un es īsti nezinu, ko Tu tur ļoti vari gaidīt, ir jāizrunājas. Un esmu par to, ja nav, tad nav. Man šķiet, ka attiecībās jābūt tik ilgi kamēr abiem ir labi un vienalga, kas tur notiks nākotnē. Mēs tāpat neko neizdomāsim un pat, ja izdomāsim, kur teikts, ka tā notiks? Ja ir labi, paliec, ja nav labi, ej prom. Tu esi savas dzīves pašā sākumā.

Man bija līdzīga situācija, tikai puisis strādāja un tajā ziņa nebija problēmu, bet, kad es prasīju kā viņš redz mūsu kopīgo nākotni, tad uz šo jautājumu atbildi nespēju sagaidīt, man no laika gala ir patikusi stabilitāte un drošība, man nevajag tūlīt un tagad, bet tas, ka puisis ar mani grib kaut ko nopietni pēc 3 gadiem, domāju nav par agru prasīts. Tā nu atbildi nesaņēmusi pusgadu pamocījos un prom biju.

puiši ,kuriem ir 21 gads reti domā par kāzām...un kur nu vēl par bērniem. tur vajag nobriedušākus vīriešus. vispār Tev pašai vēl nevajadzētu tik agrā vecumā ieciklēties uz domām par bērniem. izbaudi jaunību. .un ja domā par tālāku nākotni(piem.25 gadiem),tad līdz tam laikam Tev vēl viss var mainīties un mainīties...un ne jau šis būs tas pirmais, liktenīgais un uz visu mūžu.
viņš vismaz mācās, vai arī ir vispār totālā pauze visā(nestrādā, nemācās)?

Diemžēl.Pirmajās attiecībās man bija identiski situācija.Attiecības ilga 5-6 gadus.Kaut gan pēdējos 1,5.gadus var neieskaitīt.Viņš palika mazpilsētā,es aizbraucu uz citu pilsētu mācīties.Attālums itkā bija 50km,starp pilsētām.Sākumā vēl brauca ciemos,tad retāk....Viņš attiiecībās nevēlējās izaugsmi,jo to negribēja arī karjeras ziņā. Apmierināja mazpilsētas dzīve,bez izaugsmes darbs ar nelielu atalgojumu.Viņam bija labi,tur kur viņš bija....attiecības beidzās sāpīgi.Viņam bija mīļākās,tāpat kā man...ar ko nelepojos.Sākām tikties jauni...nesaskanējā,tas ko sagaidījām no dzīves un viens no otra.....
Bet ceru,ka Tavs gadījums beigsies pavisam savādāk.....
Veiksmi.

Brīžiem šķiet, ka varbūt tiešām vēl nav gatavs kam nopietnākam, tāpēc pēdējā laikā vairāk tiekas ar saviem draugiem - puišiem, ģimene ir turīga, tāpēc vēl nesteidzas strādāt.
Bet man gribas, lai cilvēks, kurš man ir blakus, arī vēlas augt. Pati vēl nemaz neesmu gatava kļūt par māmiņu studiju dēļ - principā, ja nebūtu vairs jāstudē pat apsvērtu tādu domu. Tajā ziņā šķiet, ka esmu ātrāk pieaugusi... Un nesaprotu, cik ilgi būs jāgaida, lai arī viņš tiktu man līdzi.
Puisis studē - bet salīdzinoši ar manām studijām tas nav nekas un pat es papildus piestrādāju brīvajos brīžos, kuru nav daudz.

Šeit ļoti labi iezīmējas tas, ka sievietes nobriest ātrāk, attiecību veidošanā un to izaugsmes veicināšanā, nekā puiši, un tā tas ir. Tāpēc arī sievietes izvēlas vecākus vīriešus, jo sanāk vienā domāšanas līmenī.

Nesen tiku ārā no šādām attiecībām, praktiski tādām pašām kā tev, biju kopā ar viņu 3,5 gadus, un tiešām nekas nenotika, sapratu, ka jābeidz, vajadzēja ilgu laiku, lai saņemtos, bet to izdarīju, jūtos atvieglota, protams, ka žēl, ka tie jaukie brīži vairs nebūs un tomēr manā dzīvē bija mīļš cilvēks, bet vismaz man ir labas atmiņas un es esmu gatava iet tālāk. :)

Ja nav kazai piena,tad nav.

Jā, varu pastāstīt arī šī brīža savu situāciju.
Sākām draudzēties, man bija 15, viņam 19. Viss skaisti jauki, protams, man tajos gados nopietnas attiecības negribējās. Dzīvojam lauku ciemos, kas atrodas 15km viens no otra.
Sākumā braucām kopā visur kur, ballējāmies, viss skaisti jauki, ko man tādā vecumā vairs vajadzēja.
Vidusskolā pārcēlos uz pilsētu, kas atradās arī apmēram 15km no viņa miesta. Vienmēr veda svētdienās mani uz skolu, piektdienās brauca pakaļ. Protams atkal viss skaisti un labi. Visu šo laiku dzīvojāmies un palikām viens pie otra ģimenēm.
Pagāja mani vidusskolas gadi, jādomā par tālāko izglītību. Sāku mācīties Rīgā. Protams, no manas puses šis viss bija grūti, mudināju viņu varbūt, lai meklē kādu dzīvoklīti vai ko tādu, jo pašam jau arī tā kā laiks būtu iet prom no vecāku paspārnes, darbs viņam ir, viss ir, nekādu problēmu.
Līdz pagājušā rudenī viņš man paziņoja, ka uzskata mani par labu draugu, ka jūtas kaut kur padzisušas utt. Man, protams, grūti tas viss bija, tas bija šausmīgs laiks, labi, tās bija kādas 2 nedēļas. Protams, attieksme nebija tā labākā pret mani viņam tajā laika posmā.
Beigās nospriedām, mēģināsim vēlreiz. Nopirkām uz pusēm dzīvokli par mazām naudām viņa ciemā, viss skaisti, priecīgi bijām. nu vismaz es biju, no viņa arī varēja just prieku.
Līdz pienāca pagājušā nedēļa, kad viņš man paziņoja - viss, viņš nevēlas šīs attiecības. Teikšu atklāti, es arī par to biju iedomājusies, ka nu nav tā kā agrāk, bet,protams, gadi iet, katram savs.
Un tā, šobrīd viņš ir pateicis, ka neko vairs nevēlas, manas mantas un viss vēl dzīvoklī stāv, pati dzīvojos jau nedēļu pie mammas. Ir tik ļoti grūti pieņemt un saprast, ka otram cilvēkam pēc tik daudziem gadiem vairs neesi vajadzīgs.
Apgalvojums pie šķiršanās abās reizēs, ka grib brīvību, grib tusēties utt. Piebildīšu to, ka viņš alkoholu nelieto, vienmēr ir šoferis utt. Unjā, vakar vēl zvanīju viņam, lai parunātu par šo problēmu, bet tā laikam bija liela kļūda, ko es izdarīju. Viņš atļāvās sarunā ar mani smietis, jokot, pastāstīt par notikušajiem piedzīvojumiem, to, ka 4 nakti jau tusējoties apkārt, ka dzīvoklī nemaz neesot utt. Nu? Vai tas ir normāli? Noteikti, ka nē. Bet jā, sirdij nepavēlēsi.
Ja nevēlies ar viņu dzīvot, nedari to, ja vēlies, tad dari visu, kas tavos spēkos, un nelaid vaļā cilvēku, kuru mīli!
Iespējams, šo neviens neizlasīs, bet savā ziņā izkratīju sirdi, un kāda varbūt saskatīs līdzību ar savām attiecībām.

Jāpiebilst, ka kopā bijām 6 gadus, un kāda izaugsme attiecībās arī tikai bija pēdējā pusgada laikā, kad vienkārši domājām, ka tur tā vaina, ka nedzīvojam kopā, bet redz kā dzīvē ir, vaina bija kaut kur citur. Un šobrīd par visu svarīgāka ir tusēšanas ar draugiem.

kāpēc gan viņam obligāti jāstrādā,ja viņš studē un vecāki ir pietiekami situēti,lai atbalstītu dēlu studiju laikā?pabeigs studijas un tad sāks strādāt. ja viņš dzīvo kādā mazā pilsētā ,ciematā, tad tur nav nemaz tik viegli atrast darbu un rauties par minimālo ne visi vēlas. lai puisis velta visu savu laiku studijām

Puisis studē - bet salīdzinoši ar manām studijām tas nav nekas

te jau Tu izklausījies pēc iedomīgas kazas- manas studijas ir nozīmīgas, bet viņa-kāpēc gan viņš vispār ar tādām tērē laiku? kaut kā tā?

sniegpulksteniite - tā tas nebija domāts - vairāk par to, ka manas studijas ir katru dienu un es cenšos arī nopelnīt kādu naudiņu, lai no vecākiem nav tik daudz jāprasa. Bet viņam skola jāapmeklē 2 - 3 reizes nedēļā un pārējo laiku pavada pie datora vai tv. Dzīvojam kopā dzīvoklī Rīgā (cik nu dzīvojam, ja viņš pie katras izdevības brauc no Rīgas prom). Esam runājuši, ka varētu atrast kādu darbiņu Rīgā, bet nekas tā arī nav noticis.

Fleur, un kas uztur dzīvokli, kas par to maksā?

Šeit ļoti labi iezīmējas tas, ka sievietes nobriest ātrāk, attiecību veidošanā un to izaugsmes veicināšanā, nekā puiši, un tā tas ir. Tāpēc arī sievietes izvēlas vecākus vīriešus, jo sanāk vienā domāšanas līmenī.

Nevienmēr. Pavisam nevienmēr.

Man bija ļoti līdzīgi. Taču bērniņš negaidīti pieteicās, un visus plānus mums nolika "pie vietas". Bet, atšķirība tāda, ka Tavs puisis izklausās tiešām vēl "zaļš". Manējais jau 16 gados bija prātā kā 25-gadīgs.
.
Vēl, iespējams, ka viņš grib kaut ko iespēt. Man arī sākumā bija visādas domas. Kas un kā un ko es iespējams palaidu garām.. Bet tagad esmu prātā paaugusies un saprotu, ka man ir labākais vīrs!
.
Es Tev ieteiktu ATKLĀTI IZRUNĀTIES!Uzdod jautājumus, vai kaut kas noticis, varbūt kaut kas ir izmainījies, vai viņš vēlas būt ar Tevi. Parunāt par iespēju dzīvot kopā.. Pastāsti, kas Tevi uztrauc..

Mademoiselle!, maksājam uz pusēm - pa lielam jau sanāk, ka abiem pagaidām palīdz vecāki, jo ar savu piestrādāšanu pagaidām daudz nopelnīt nevaru. Naudas lietās nav problēmu, tikai tajā gribēšanā kaut ko darīt.