Sveikas!
Atzīšos, vienu no iepriekšējām nedēļas nogalēm iepazinos ar puisi un, neraksturīgi sev, devos pie viņa, kur pavadījām atlikušo vakara daļu. Varam saukt to par mirkļa vājību, sava veida izmisumu, jo esmu bijusi viena jau vairākus mēnešus, vai vienkārši norakstīt to uz viņa neparasto šarmu. Vizuāli viņš bija izskatīgs, platiem pleciem, skaistu augumu, bet tur bija kas vairāk par izskatu, tas kā viņš māk pavest ir pat grūti aprakstāms, bet tik tālu jau viss būtu labi, ja vien... Diezgan atklāti tika norādīts, ka viņu apmierina viņa "brīvais dzīvesveids" un nopietnas attiecības nemeklējot, tobrīd centos to ignorēt un izbudīt brīdi, kuru vēlāk cerēju izskaidrot ar reibumu. Pēc pāris vīna glāzēm viss notika un viss ar lielo burtu! Nav man bijis 100iem partneru, bet tas tiešām bija kaut kas, pat grūti aprakstīt, bet viennozīmīgi labākais, kāds man bijis. No rīta bija brokastis, glāsti, apmaksāts taksometrs mājām, nu īsts džentlmenis neskatoties uz savu salīdzinoši jaunu izskatu. Taču šāds attiecību modelis man tomēr likās pilnīgi nepieņemams, tādēļ nosolījos sev visu šo aizmirst. Pāris dienas vēlāk viņš vienreiz zvanīja, bet nepacēlu, vairāk nekādu ziņu nav bijis. Bet šobrīd ir sajūta, ka tomēr gribas to visu vēlreiz, kaut uz reizi, bet nespēju tikt ar sevi galā, vai viņam tas vēl liksies aktuāli un vai man vispār vajadzētu uz ko tādu vēlreiz parakstīties. Gribas dzirdēt citu viedokli, sestdienas vakars kā nekā :)