Nu jā, morgan tā jau arī ir. Man tuva ir Z. Mauriņas pieredze gan Ulmaņlaikos, kad viņas darbu nopēla, gan PSRS, kad viņu vajāja, gan Vācu okupācija, kas centās viņai skalot smadzenes, gan ASV pārtikušie karavīri, kas noskatījās uz badā mirstošajiem bēgļiem Vācijā, gan Zviedrija, kas pret PSRS izjuta bijību, un izdeva latviešu strēlniekus tai, zinot, kas viņus sagaida ( 94. gadā gan Zviedrija Latvijai oficiālu atvainojās un atzina savu kļūdu ) Patiesībā man pat vislielākā vilšanāsbija Zviedrijā, kurānebija nekādu Hitleru un Staļinu, bet cilvēktiesības pārkāpa, lai glābtu savu ādu. Bet tam visam pāri viņa atteicās no jeb kādas politiskas nostājas, un iestājās par humānismu un to, ka spīdzinātāji bija atrodami gan latviešu, gan krievu, gan vācu vidū.