Tikai, tur šobrīd var tā normāli aiziet, vai arī viss piestūķēts un pārstūķēts ar cilvēkiem?
Prātā nenāk tur doties. Lai vai cik ''fascinējoša'' vieta tā neliktos, es laikam esmu no tām, kas ļoti tic visvisādām negatīvajām enerģijām un tur to ir pārpārēm. Nevēlos to ''uzsūkt'' sevī.
Protams, ir cilvēki, kam tas šķiet ieintriģējoši, bet nu... Personīgi es nesaprotu, kas šādā traģiskā vietā varētu būt ekskursijas vērts.
Publicēts 2014. gada 1. maijs
Domnīcas diskusijā par Stūra māju, kurā saimniekoja čeka. Maijā tur apskatāmas izstādes un arī drūmie čekas pagrabi un pirmais stāvs, kur tika pratināti, ieslodzīti un mocīti cilvēki.
Ko darīt ar tik baisu un drūmu vēstures pieminekli?
Studijā:
Rīga 2014 projekta "Brīvības iela" vadītājs Gints Grūbe
Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija: Jānis Asaris.
Žurnālistes: Anna Platpīre un Justīne Savitska
Video: Gustavs Kukainis
Helēna Celmiņa
KĀ PLIKA PA NĀTRĀM
STŪRA MĀJĀ
Iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā man atņēma pēdējo, kas vēl piederēja: pulksteni, gredzenus, auskarus, vienīgi zelta ķēdīti ar krustiņu nebija pamanījuši. Pirmo nakti vēl biju vecmāmiņas zelta krustiņa īpašniece, bet agri no rīta ieradās čekistene uniformā un, izčamdījusi mani no galvas līdz kājām, pavēlēja krustiņu noņemt un atdot viņai. Atteicos krustiņu noņemt, teicu, ka tas man no vecmāmiņas un nevienam nedošu. Ne vārda neteikdama, viņa mani izveda no kameras un aizveda uz dežūrtelpu. Tur man atkal lika krustiņu noņemt. Kad nepaklausīju, trīs vīri uniformās mani turēja, jo neganti spārdījos un locījos, pie tam vēl šausmīgi kliedzu, bet čekistene panāca savu, krustiņu man noņēma. Mani kliedzieni bija satracinājuši citus ieslodzītos, tie sita ar krūzītēm un kājām pa kameras durvīm. Ellišķīgs troksnis sacēlās, tādā veidā es pieteicu savu ierašanos.
Mani turēja ārkārtīgi šaurā vieninieka kamerā - kādu pusmetru garākā par guļamo lāvu.