1. Tagad viņš nojauta, ka, braucot pa pareizo ceļu, vējam vajadzēja pūst no muguras, bet tas pūta no priekšas, un, iesēdies atkal kamanās, saimnieks savilka grožus ciešāk un uzšāva zirgam, gribēdams tam iedvest, ka zina kurp jābrauc.
(tie komati kas trūka, atdala divdabja teicienus, bet komats pirms "un" - sākas vēlviena patstāvīga teik. daļa)
2. Medus un vaska smarža nav gaisīga rakstura, tā ir lēna un svinīga, taisīta no tā, kas ir skaidrākais zemes virsū - no saules staru un puķu ziedu putekļiem, kas acij nav pat redzami.
(domu zīme, jo sākas savrupinājums)
3. Koks nav visskaistākais, kad tas ir jauns, kad lapu pārpilnība slēpj tā pamata līnijas, bet savu varenumu viņš mums rāda, kad, augsti ieaugdams debesīs, tas vairs krāšņi nelapo, bet atļauj saredzēt zarus, kādi tie izveidojušies, cīnīdamies ar gadiem un negaisu.
(komati atdala divdabja teicienus)
67
