Attiecības ar mammu.

Sveika! Drīkst jautāt tavu vecumu ?

Protams drīkst, 16. ;)

nevajag mulkiigi uzvesties tad mamma neblaus!

Tur jau tā lieta, ka uzvedos manuprāt pilnīgi normāli, lai arī no viņas puses attieksme būtu tāda pati. Viņa pārāk bieži apvainojas , kādreiz gan tā nebija , tur tā problēma.

Man ir 20, es neuzvedos muļķīgi, bet mana māte arī uz manis auro pat bez iemesla.

Saprastu, ja tā būtu vienmēr, bet tā ir tikai pēdējā laikā. Šādi nu gan es negribētu turpināt, cenšos izturēties cik labi nu vien var, viņai vienalga.

@candypop

nju raksturu vinai nemainiisi, vieniigais iesaku dziivot atseviski, varbuut tad attieciibas mainiisies

njaa ar 16 nekur neaiziesi hmmm

Kā viņai diez likt saprast to, ka viņas attieksme ir nepieņemama? Negribu ar viņu runāt, nekad vēl nav bijusi tāda saruna kuras beigās visi ir laimīgi, jo rodas vēl lielāks kašķis.

Man ar mammu bieži ir bijuši nopietni strīdi, esmu saņēmusi bļaušanu, ''jauku'' izturēšanos un visu pārējo. Protams, es arī neesmu nekāds enģelis, ar raksturu nudien nav paveicies, bet vienalga aizvainojoši. Ko darīt? Kad mums abām tādas attiecības bija apriebušās, viņa pateica, lai sakravāju koferus un braucu dzīvot pie tēta uz citu pilsētu. To arī izdarīju, kopš tā laika satiekamies dažas reizes vairākos mēnešos, attiecības ir normālas, bet tagad man arvien biežāk liek noprast, ka man ir jājūtas vainīgai par to, ka atstāju viņu vienu, ka viņai tagad ir grūti. Aij, tas vairs nav par tēmu, bet sāpe iekšā ir pamatīga. Tātad, varu ieteikt vien to, ka ir jāmeklē iespēja dzīvot atsevišķi vai arī kārtīgi izrunāties, ja pirmais variants liekas par šerpu.

cik sen un par ko ir kašķis ? nu pāris piemērus...

Varbūt darbā slikti iet un tad bieži vien sanāk,ka negācijas izgāž mājās?Lai vai kā-kamēr esi zem mammas jumta viss būs pa viņas prātam.Atvaino,ka jautāju,bet par kādu tēmu viņa tev uzspiež viedokli?Mācības,attiecības?

weee , nu nav iemesls, saproti, es nezinu kādēļ. Piemērus , atvaino, nesaukšu, ja nu pēkšņi viņu arī ienāk cosmo, tas nu būtu pavisam nepatīkami. Nē , nu kašķi ir par dažādām lietām, nemācēšu pat pateikt īsti par ko.

Man ar mammu pusaudžu gados bija katastrofālas attiecības - gan es pārāk daudz atļāvos, gan viņa. Pēc tam hormoni kaut kā norimās, tāpat protams bija domstarpības, bet jau daudz mazāk. Pēc vidusskolas beigšanas, aizbraucot prom uz citu pilsētu un satiekoties tikai nedēļas nogalēs, attiecības ir superīgas. Jā, tāpat mums gadās domstarpības, tas ir tikai normāli, bet tagad kaut kā vairāk visu izrunājam tā caur jokiem un viss ok. Mums abām ir ļoti atšķirīgi raksturi, bet laika gaitā mācamies viena otrai pieslīpēties.

Ko ieteiktu tev? Es pieietu pie mammas un teiktu kā es jūtos. Strīda laikā pateiktu - nekliedz uz manis, nepārmet man utt. Vēlreiz un vēlreiz, caur sarunām es domāju, ka situācija uzlabotos.

Par mācībām gluži nē. Es tur kaut ko vienkārši pasaku un viņai ir vienmēr viedoklis, kas ir pilnīgi pretējs un tad rodas strīds. Un nav tā, ka man vienmēr ir netaisnība, ir lietas par kurām jāsmejas, ka viņai pat ir pretējs viedoklis .

Strīda laikā pateiktu - nekliedz uz manis, nepārmet man utt.

Šis te (vismaz pēc manas pieredzes) nekādīgi nepalīdzētu, tieši otrādāk, padarītu viņu vēl dusmīgāku.

nu baigi grūti sparast , Tu atnāc mājās un muča uzreiz auro, ko Tu atvilkies, lasies mačīties !?

nu es kad strīdos ar mammu uz saruna ieiet augstos toņos vai nu pārkliedzu viņu, vai pagriežos un eju prom , respektīvi atsakos turpināt sarunu ar histērisku cilvēku :D

Aļaska - nu tad mana mamma ir kaut kāds izņēmums, jo šis uz viņu darbojas ļoti labi. Pēc tā, kad viņai pasaku, lai nepārmet man, iestājas mierīgs tonis un mēs visu izrunājam mierīgi un bez liekiem stresiem.

weee, nu nē, labāk laikam man vispār viņai neko neteikt, jo no tā rodas strīds, ja tur kaut kādus sīkumus pasaku - tad nē, bet kad sāku runāt ar viņu par kādu tēmu - tad gan.