Kad attiecīgajā vecumā lasīju pusaudžu romānus, vienā no tiem bija līdzīga meitene, kas pavasarī gāja kājas sauļot, lai nebūtu bālas, kad pirmoreiz uzvelk svārkus. Jau toreiz, ap gadiem 14, 15 es nodomāju "Vot idiotisms, un šito sarakstīja pieaugusi sieviete?" Jau tad es sapratu, ka tādā veidā pusaudzītēs lieliski var iedzīt kompleksus, tikai joprojām nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Darbā visi kolēģi pusdienu pauzē stāv un runā par to, kādā solārijā kurš iet, par to, ka man šajā sarunā jēgas nav iesaistīties, smejamies visi, tikai katrs savu iemeslu dēļ. Pēc 3 vasarām, ko nocepinājos saulē un sāku no cilvēkiem dzirdēt arvien lielākus ciparus, kad minēja manu vecumu, nolēmu no draudzenes saulītes mazliet atsvešināties, tomēr nav arī tā, ka tupu ēnā ar saulessargu. Vīkends pie kāda no Rīgas ezeriem vai pludmalē un pavasarim atbilstošs iedegums gatavs. Šīs gandrīz-maija saulītes tiešām vajag maz, viņa kodīga. Un neaizmirsīsim, ka tie siltie stari, kuros labprāt gozējamies ir radiācija ;)
74
