Vīrietis ar "piekabi".

Kāpēc gan ne?

Tas būtu iespējams tikai tad, ja bērns ir pieaudzis un man ar viņu nav jāauklējas un jātēlo jaukā tante. Sīkie nepatīk, kur nu vēl sveši, un kur nu vēl tad, ja jābūt pamātei vai kam tamlīdzīgam.

Jā, es pieņemtu un jau pagātnē esmu pieņēmusi. Bērns nav piekabe un bērns nav tas, kas apzīmē cilvēku, ja saprotiet, ko es ar to domāju. E esmu māte, bet pirmkārt es esmu cilvēks un sieviete. Tāpat arī ir vīrieši - viņi jau nekļūst tikai par tēviem tiklīdz pasaulē ierodas atvase.

Viens paziņa nesen par šo tēmu citam paziņam teica šādi: "Vecīt, kā tu nesaproti, bērns taču ir atsevišķs cilvēks. Viņš arī grib dzīvot savu dzīvi, tāpat kā tu. Kā viņš var traucēt?" Tas gan bija sarunā par sievietēm ar bēbjiem.

Nē.
Nevēlos mūžīgu bijušās klātbūtni un jaukšanos(izmantojot bērnu) mūsu attiecībās.
Turklāt, ja viņam būs jāizvēlas starp mani un bērnu, viņš vienmēr izvēlēsies bērnu. Kā arī - ja man būtu kādreiz bērns no viņa, tad tas būtu tikai otrais un tāpat pirmais būtu pirmajā vietā.

varētu, ja vīrietis par šo bērnu neliktos ne zins, tad gan nē.

sugar
Par to jau arī jautājums- kāpēc.

Kamēr man pašai nebija ģimene bagāžā, es arī negribēju ka vīrietim ir "pagātne" t. i. laulība un/vai bērns/in un vispār biju ļoti izveliga. Izbijusi laulība vai bērns izbeigtu mūsu attiecības pirms vel tas būtu sākušas. Jaunam startam dzīve gribēju arī vīrieti tādu pašu.
Savukārt ja vīrietim ir bijusi laulība un ir bērns, gribētos lai attiecības ar bērna mati būtu bijušas ilgstošas. Man ārkārtīgi nepatīk tādi kuri gadu pēc bērna piedzimšanas izšķiras vai vispār bērnu sagrābstijuši no vienas nakts attiecībām.

Nē, ne tagad. Iespējams, kad būtu 40+ gadi, tad jā, jo tad būtu retums atrast bezbērnu vīrieti, turklāt pašai noteikti būtu bērns. :D

Pagaidām zinu, ka nē, bet dzīve ir pierādījusi, ka teikt "nekad man tā nebūs" nav prātīgi. Man ir vecmodīgi uzskati-vēlos vīrieti, kuram esmu pirmā un vienīgā sieva un pirmā un vienīgā, kura viņam ir dzemdējusi bērnus :)

Bērns nav piekabe un bērns nav tas, kas apzīmē cilvēku, ja saprotiet, ko es ar to domāju.

Noteiktos apstākļos kurus uzskaitīju iepriekšēja komentāra, cilvēks sevi "apzīmogo" ar bērnu (nevis protams bērns cilvēku apzīmogo ) Aborts tieši tāpat tikai tas nav tik viegli pamanāms.

Nē, neuzsāktu.
Nevēlos audzināt svešu bērnu.
Egoistiski, bet ja manā dzīvē kādreiz būs bērns, tad tas būs manis pašas dzemdēts un es vēlētos, lai es un šis bērns būtu mana vīrieša dzīvē svarīgākais, lai mēs būtu viņa ģimene. Nevis viņš vēl skrietu pie savas bijušās un viņējā tā vietā, lai pavadītu brīvdienas ar mani un mūsu bērnu.
Varbūt varētu uzsākt attiecības, ja bērns būtu jau pieaudzis, kāds 25 gadnieks utt. Teorētiski...jo praksē - es sava tēva vai vectētiņa vecuma vīriešus neredzu kā pievilcīgus un sev saistošus.

Morgan, es vairāk domāju, ka bērns nekļūst par savu vecāku dziļāko būtību un iekšējo pasauli (vismaz normālā gadījumā). Par to, ka pats fakts daudz ko par konkrēto cilvēku var pateikt, gan piekrītu.

Kamēr pašai nebija bērns, tad pilnīgi noteikti es negribēju puisi, kam ir bērns. Tagad, kad ir mazais, un aizdomājos par šo tēmu, nu jāsaka tā, ka ne es gribētu lai manu bērnu audzina cits vīrietis, ne es gribētu citu bērnu audzināt. Man bērni vispār kā tādi ne īpaši patīk, protams savs ir kas pavisam cits, bet paciest sveša cilvēkbērna niķus un stiķus es negribu.

Ja man pašai būtu bērni, tad varbūt varētu, bet līdz tam laikam nē.
Kāpēc? Tāpēc, ka, ja bērnu audzina māte, tad viņa vīrietim nekad neļaus dzīvot mierīgi.

Kā arī pašlaik man gribas, lai mēs ar vīru visu piedzīvojam kopā un pirmoreiz: kāzas, bērnus, negulētās naktis un laimīgos mirkļus.

ai mēs ar vīru visu piedzīvojam kopā un pirmoreiz: kāzas, bērnus, negulētās naktis un laimīgos mirkļus.

Jā, es arī to visu gaidu (l)

nē, un daudzu iemeslu dēļ. kautvai dēļ šī

vēlos vīrieti, kuram esmu pirmā un vienīgā sieva un pirmā un vienīgā, kura viņam ir dzemdējusi bērnus

nevēlos lai manam vīrietim būtu kāda saikne ar citu sievieti. nevēlos lai bijušā mūžīgi ir viņa dzīvē, kā viņa bērna māte. nevēlos lai kāds ir svarīgāks par mani, jo bērnam vienmēr būs priekšroka, tas jau arī ir saprotams...
utt utt

Still, iespējams tas vīrietis i nafig tai bijušajai nav vajadzīgs.Kur nu vēl manipulēt. Iespējams viņa ir laimīga,ka šis beidzot atradis sievieti un neizteiks visādus piedāvājumus,kamēr sievieti nav atradis.

Tagad teikšu,ka varētu,jo pašai bērns un tad viņam arī būtu manējais jāpieņem.Būtu vienādās pozīcijās. Bet es saprotu meitenes,kurām nav bērni un nevēlas vīriešus ar bērniem.Girbas būt tai pirmajai bērnu dāvātājai.

Dzīvē, protams, visādi var gadīties, šobrīd un tuvākajā laikā - noteikti nē, varu to apgalvot tik droši, jo reiz patika kāds puisis, tiklīdz uzzināju, ka viņam ir bērns no citas sievietes - visu patikšanu tas kā ar roku noņēma. Vēlos, lai tik nopietnas lietas, kā kāzas un bērni man pirmo (un cerams, vienīgo!) reizi būtu ar cilvēku, kuram tas pirmo reizi būtu arī ar mani

Tāpat domātu arī, ja būtu vīrietis, ja tas ko maina! :)

es vairāk domāju, ka bērns nekļūst par savu vecāku dziļāko būtību un iekšējo pasauli (vismaz normālā gadījumā).

Bērns ir šīs "pasaules" sekas. Ja vīrietim ir bijušas īslaicīgas neizdevušās attiecības un bērns no tādam , man tas ir kā sarkanais signāls, ka vīrietis neprot pārvarēt grūtības attiecības vai nemaz neprot neradīt grūtības vai neprot uzņemties atbildību. Ja pa dzirdētu ka vīrieša bijušajai ir bijis aborts, ļoti iespējams ka arī tas pārvilkta krustu attiecībām.

Godīgi sakot, esmu izbrīnīta, ka tik daudz noraidošu komentāru. Katrai ir savs viedoklis un es to neapstrīdu. Bet es drīzāk uzzinātu kāds bija iemesls šķiršanai un kādas ir attiecības ar bērna māti un pašu bērnu. Noteikti neielaistos attiecībās ar vīrieti, kuram bērns ir "gadījies" vienas nakts sakaru rezultātā, vai ar tādu, kurš saka, ka bijusī ir pilnīgs čau, bet viņš balts un pūkains. Pēc tā kādas vīrietim ir attiecības ar bērnu var saprast ko var no viņa gaidīt nākotnē.

Nē, man jābūt pirmajā vietā, lai kas arī nenotiktu un es negribu audzināt/komunicēt/līdzās pastāvēt ar svešu bērnu.