Vai kāds var ieteikt, kā lai sakārto savu dzīvi, ja pēkšņi viss i sabrucis?
Vēl nepilnu gadu atpakaļ viss bija kārtībā, darbs, kurš patīk, mācības doktorantūrā, draudzenes, vīrs pie sāniem, šķiet, ka viss ir kārtībā. Līdz viena brīdī sāka viss jukt. Draudzenes aizbrauca kur nu kurā, kura palika stāvoklī, kura atrada jaunus draugus un arī ar palikušajām draudzenēm attiecības kļuvušas vēsas un šķiet, ka vairs nav nekā kopīga. Darbā iet aizvien sliktāk un sliktāk, vienkārši šķiet, ka vairs nepatīk tas ko es daru, bet tajā pašā laikā liekas jocīgi, visu mūžu esmu gribējusi darīt tieši šo darbu - jurista, esmu mācījusies par juristu 7 gadus un šobrīd to turpinu darīt, bet vienkārši brīžiem velk pavisam uz ko citu. Arī vīram darbs un sarežģīts, kurš izskatās, ka drīz beigsies. Ar vīru nolēmām, a jāuzsāk kopīgs bizness - ļoti interesanta veida kafejnīca, kāda Rīgā vēl nav. Es savā darbā pārgāju strādāt uz pusslodzi, lai varētu vairāk veltīt laika biznesam. Nauda arī nedaudz bija, pārējo domājām paņemt kredītā. Bet te pēkšņi jūtu, ka brūk arī laulība. Vīram ir trīs bērni (puikas)- 5; 8; 16 gadus veci ar kuriem attiecības sarežģītas un vēl divas trakas bijušās sievas, kuras nekad ne ar ko nav apmierinātas. Un es 26 gadus jauna meitene visai šai jezgai pa vidu. Ar vīru jau gadu mēģinām tikt pie bērniņa un arī tas nesanāk, kaut gan nevienam no mums ārsts nekādu dižo diagnozi uzstādīt nevar. Un vienkārši kļūst pārāk grūti. Vienmēr jau var teikt, ka izšķirties ir vieglāk, bet es neesmu arī kaut kāds sado mazo, kurš spējīgs dzīvot laulībā, kurā visu laiku ir grūti. Precoties zināju, ka vīram ir trīs bērni un ka viņi katru otro nedēļas nogali un dažreiz pa darba dienām dzīvos pie mums, bet ko gan es 25 gados varēju iedomāties cik grūti tas būs. Šobrīd esam sākuši dzīvot atsevišķi, lai tiktu skaidrībā ar savām vēlmēm, bet lai cik ļoti es par to domātu, tomēr vairāk sliecos uz šķiršanos, jo šķiet, ka reizē ar visām grūtībām un problēmām pagaisusi arī mīlestība.
Visu mūžu esmu gribējusi dzīvot USA, kopā ar vīru pagājušajā gadā bijām tur aizceļojuši un tad šo vietu iemīlēju vēl vairāk. Šobrīd izvērtēju iespējas turp doties, bet tomēr bailīgi, kaut gan vienīgais, kas mani saista pie šīs valsts ir mamma, kura man ir dārgāka par visu pasaulē. Programma work&travel piedāvā braukt vasarā uz trīs mēnešiem dzīvot un strādāt. Varbūt, ka gadās, ka pēc tam iespējams tur arī palikt, vai vienkārši rodas kāds dzīves pavērsiens. bet tajā pašā laikā, tagad pamest visu un aizbraukt uz trīs mēnešiem. Un ko darīt, kad atbraukšu atpakaļ, atkal meklēt citu darbu un sākt no nulles, kaut gan tagad arī tāpat šķiet ka visa dzīve jāsāk no nulles.
Vai kādam vispār ir kādi ieteikumi šādā situācijā?