Patīk būt vienai

Ja jau Tev patīk gaidīt, tad gaidi. Pienāks arī Tava laimīgā stundiņa. 25 gadi gluži nav 55. Velti laiku sev, pilnveidojies, neiekarsti uz attiecībām, pašas atnāks, kad būs lemts.

Tev pašai noteikti ir kāda teorija.

nav īstais laiks.

Lielos vilcienos, varianti divi: attiecību iespējamībā Tu saredzi ko tādu, kas baida: neatkarības zaudēšana, sevis dalīšana ar otru, mazāk laika tikai sev u.c. - To zini vien Tu.

Otra iespēja: šajā posmā (vai varbūt šajā dzīvē) Tava vieta nav zem izkārtnes "Aizņemts, attiecībās". Un nekādām sabiedrības normām un ekspektācijām nevajadzētu būt iemeslam sevi lauzt un mēģināt ierakstīties tur, kur dvēseliski nav Tava vieta.

Vairāk baidos, ka varbūt man visu vajag perfektu. Pati cenšos un meklēju arī citos es esmu labsirdīga un daudz ko pieņemu, bet ne vīriešos ar ko man jādala dzīve..

Problēma nr.2, ka uzmanība man patīk un īslaicīgi varu tikties ar vīrieti, bet baidos, ko citi sāks padomāt. Neesmu vieglas uzvedības, bet gada laikā jau 3 romāniņi ir bijuši. Un gribas vēl piedzīvojumus..

Man pietruskt drauga, bet tai pat laika patik but vienai..Ipasi ja garastavoklis sacakarets vai slikti jutos..Varu atgulties un neveins netrauces..Un nepavisam neeesmu vientula..Cilveks spej but loti vientuls ari pula viduu ja nav savas tuvas dveeseliskas saites ar kaadu cilveeku. Tadel ari nevar visus 100 pazinas saukt par draugiem..

Gia, man ir līdzīgi, bet es normālas attiecības kādas ir vairumam neatceros, man ir bijušas pēdējās tikai tādas kurās nejutos laimīga, kurās sevi apspiedu, kurās nejutos mīlēta un vajadzīga, tādēļ par attiecībām kā tādām man ir kropla domāšana un līdz ar to, nav ticības ka kaut ko skaistu spēju izveidot, šķiet ka nav radīts man, lai gan gribas...
Es ceru, ka tas Tev ir pārejoši, ka satiksi to cilvēku, ka vienkārši tagad Tev nav gadījies foršais vīrietis ar kuru no sirds saredzi sevi kopā.

Ja balstāmies uz romantisko komēdiju principa, tad nākamreiz, kad kādam ļausi ar sevi ļoti aizrauties un metīsies bēgt, viņš Tev braši sekos un tik viegli vaļā nepalaidīs.
Ja nopietni - nu ko Tu vari darīt? Pavadīt ekskluzīvi dārgas stundas, tupot kādā gaumīga paskata privātpraksē un zvilņa un rokoties sevī, ja tiešām ir tā, ka uzreiz bēdz, pārtrauc kontaktus, sūti dillēs vīrieti, tiklīdz jūti, ka viņam iepatīcies; ka ir potences kam nopietnākam. Visādi citādi - nekur tālāk par vienkārši dzīvošanu un gaidīšanu (ar to es nedomāju pilnīgu flegmatismu) jau netiksi.

Kad es izšķīros no 4 gadus ilgām attiecībām, arī man patika būt vienai. Man sagādāja prieku, tas ka esmu brīva, neatkarīga. Bieži gāju uz dažādiem pasākumiem, iepazinos ar pretējo dzimumu, bet nevēlējos zaudēt BRĪVĀS statusu. Reizēm aizgāju uz randiņiem, bet tiklīdz jutu, ka vīrietim es interesēju es vienkārši pazudu. Man patika justies gribētai, iekārotai.
Lai nu kā, bet tas viss ilga tikai 9 mēnešus, līdz satiku savu topošo vīriņu.

Ja balstāmies uz romantisko komēdiju principa, tad nākamreiz, kad kādam ļausi ar sevi ļoti aizrauties un metīsies bēgt, viņš Tev braši sekos un tik viegli vaļā nepalaidīs.

O jā. Manā gadījumā man tieši tā arī bija. Pazudu pēc 2. randiņa, bet šis nelikās mierā. Labi vien ir.

Es muļķe laikam..
Jo tad kad atrodu gudru, veiksmīgu džentelmeni, tad atrodu kur izskatā piesieties, bet tad kad atrodu skaistu, sportisku, aizraujošu vīrieti atrodu mīnusus viņa ambīcijās

Pati tā kā būtu perfektā laba sirds, kopta āriene un pat 4 ciparu skaitli nepelnu..

man gandriz vispar nav bijuas attiecibas un?? es domaju ka jebkurs tev pateiks ka but brivam ir daudz forsak neka attiecibas, tpc tupini izbaudi brivibu un dzivi

man ir tieši tāpat. Psihologs teica, ka man esot bail no attiecībām.
Jogas skolotājs teica, ka es nemaz nevarot iemīlēties, un man pēc horoslopa ir nepieciešama sava telpa un ik pa laikam vismaz pabūt vienai.
Es arī piekasos vīriešiem par dažādiem sīkumiem, itkā runā, ka tas ar vecumu pārejot. Man 29, nezin, kad tas vecums atnāks
Vēl ir teorija, ka pati sevi nepieņemu, kritizēju, tpc saskatu arī citos trūkumus.
Teoriju ir daudz. Es pēc garastāvokļa pieturos pie tās, kura tajā brīdī patīk.
Principā- ja man ir ērti un jūtos labi, nemeklēju sev attaisnojumus- kāpēc esmu ar kādu kopā vai kāpēc neesmu ne ar vienu kopā, vienkārši izbaudu mirkli.

Manas teorijas par mani pašu- es sevi nemīlu/nepieņemu, tāpēc nemāku mīlēt kādu citu(kaut gan mani mīl);
Man nepatīk kādu pielaist sev pārāk tuvu, jo bail, ka, iepazīstot tuvāk, cilvēks vilsies manī ( man patīk, ka mani apbrīno un šķiet, jo vairāk atklāšos, jo ātrāk rozā brilles otram nokritīs attiecībā pret mani);
Man arī patīk tā gaidīšanas sajūta (un tas ir visās jomās, mirklis pirms kaut kā laba, man ir patīkamāks par to pašu kaut ko - jo, kad pienāk tas kaut kas- ko tālāk?!);
Esmu egoistisks sociopāts, kam nepieciešama liela vienpatība-ar tādu jebkuram būs grūti, kamdēļ kādam bojāt dzīvi;
Un laikam īstais iemesls- es vienkārši esmu zaķpastala!

Vispār es būtu labs psihoanalītiķis

Jūs tikai neveidojiet diskusijas pēc gada, ka jūs neviens negrib utt. Jūs esat vienas, jo uzskatat, ka esat skaistākas nekā esat, milzu prasībs pret vīriešiem, bet pašāmnekā nav, kautrība, seksapīla trūkums. Un jums nav harizmas.

Nu, jā, izklausies diezgan vieglprātīga ar nesamērīgām prasībām...

Man bija ļoti līdzīgi tev.
Daudz piedzīvojumu ar puišiem,taču nekas nopietns,jo atradu sīkumus,kuros piekasīties viņiem,kā rezultātā nekas nesanāca.Viss krasi mainījās līdz satiku savu draugu, ar kuru šobrīd esmu attiecībās.