tām, kas ārzemēs

Atņem bērniem iespēju aizbraukt uz laukiem pie vecvecākiem*

Te sakārtoju radu rakstus :D

Teikšu godīgi.. ar vecākiem man ir vienmēr bijusi cieša saikne. Pateicoties skype.. es ar vecākiem vēl vairāk tērzēju nekā dzīvodama Latvijā :)
Bieži vien pusdienas gatavoju online kopā ar mammu :D
Turklāt tās atkalredzēšanās ir tik.. īpašas, skaistas :)

man tā pat kā cormeum. Nezinu ko bez skypa es darītu :D

Izvēlies dzīvei Eiropas valsti - tad ar to apciemošanu nav tik traki. No Zviedrijas uz Rīgu prāmis ziemā smieklīgi lēts, piemēram. Ar Ryanairu viena lidomjumā sasniedzama R-Eiropas pilsēta arī dos iespēju tikties biežāk.

Ja vecāki, piemēram, Rēzeknē, kamēr tu ar ģimeni - Rīgā, tad tur nav tik liela tā atšķirība, tāpat nez vai biežāk, kā reizi divos, trīs mēnešos brauksi. Tāpat notiek sazvanīšanās, saskaipošanās utt (man rados 85-gadīga ome samācījusies lietot Skype un videočato ar bērniem, mazbērniem, citiem radiem katru dienu).

Nu, ASV, Austrālija, Japāna - tas ir cits stāsts.

Man gan pasai beernu nav.. bet ar radiem ir taa - cik biezhi tu reaali ar viniem tiecies? Es ar saviem radiem LAtvijaa dziivojot tikos paris reizes gadaa uz kaut kadam jubilejaam, jo man radi dziivo arpus Riigas un tik biezhi tapat nesanaak aizbraukt. Bet tu domaa arii par sevi, ne tikai par beerniem.. Ja tu neizbaudiji arzemju dziivi, kad tev nebij beernu, tas nenoziime, ka to nevari dariit tagad.. Vecaaki un vecvecaaki ir un paliks.. Atbalstiist un paliidzees jebkura gadijumaa.. Ja tu nepameegjinaasi - nezinaasi ka tas ir. Es arzemes atrodos viena un man te nav gjimenes.. Protams, ir skumji un taa.. bet sazinos ar mammu regulaari pa skype vai epastiem.. ar maasu taapat.. Taa ka, tik traki nav!!

Lai veicas.. :)

Pievienojos cormeum. Turklāt nav jau vairs tikai skype ir arī whatsapp, viber.

Visi vecāki un vecvecāki būs laimīgi redzēt savu bērnu laimigu. Ja ārzemes Tevi par tādu padarīs, nav jēgas vilcināties. Sākums ir viegls, tad nāk melnais periods, tas ir jāpārdzīvo, tad atkal viss ir labi. Pie visa pierod.

Protams,bija grūti gan man,gan vecākiem,vecvecākiem. Vēljoprojām lidostā,gan atlidojot,gan dodoties atpakaļ, ir puņķi un asaras no abām pusēm,bet ko lai dara..
Bet kā jau autore minēja,ja jau redz,ka bērns ir laimīgs tur,kur viņš ir,tad tā sirds palicējiem arī ir mazliet mierīgāka.
Ar mammu katru dienu sūtam sms,runājam skaipā,ar omīti sazvanāmies.
Šo 3 gadu laikā,kopš esmu šeit,laikam tikai reizes divas,trīs esmu norāvusies,ka gribas pie mammas. :D Bet citādi....te ir mans draugs,iemesls kāpēc atbraucu un iemesls kāpēc palikšu.

Skype taada atruna vien ir... Vecaakiem jau nav vajadziiga tikai komunikaacija, bet vairaak reaala paliidziiba, piem. kaut ko atvest, kaut kur aizvest, daarzaa paliidzeet utt... Vecaakiem ir loti gruuti palaist savus beernus uz aarzemeem, tikai vini to neizraada, jo negrib lai beerni beedaajas. Iedomaajies sanemt zinu caur iiszinu ka maate vai teevs ir saslimusi vai kas cits noticis. Vai iekseeji negrauziisi sevi ka neesi klaat un nevari paliidzeet? Vai tiesaam nedauz skietami lielaaka alga nekaa latvijaa ir iemesls lai dotu cieshanas saviem vecaakiem?

Protams vecaakiem looti sapeeja un visi raudaaja lidosta, tachu vini apzinas, ka arzemes man bus labaaka nakotne. Shobriid gan tikai studeju un majas varu atbraukt sameeraa biezi, kad stradaashu, tad pirksu biletes vecaakiem un lai brauc ciemos cik biezi grib.
Berni man cerams nekad nebus,tapec par to problemu, nebus jauztraucas.

ar ģimeni dzīvojam ārzemēs. vairāki radinieki arī te pat ir pārvākušies uz dzīvi, tādēļ īsti tādu problēmu nav.

dzīvoju citā kontinentā,apciemošana reizi vidēji pusgadā. septembrī atgriežos mājās,nevaru vien sagaidīt. tagad ļoti,ļoti pietrūkst Latvijas,cilvēku,dabas,pārtikas- ļoti sāku to visu novērtēt.
brīnumainā kārtā- kopš dzīvoju projām, attiecības un komunikācija ar ģimeni ir tikai uzlabojusies. laikam to var izskaidrot,ka tās 30 min skype varu saņemties un viņi tāpat, savukārt īstajā dzīvē allaž sanāk saplūkties par niekiem.

Lexyyy- Dienvidamerikas dienvidos.

Ar mammu sazinos katru dienu draugiem.lv, šad tad pa skype.. ğimeni sanák satikt alméram divreiz gadá, bet tás ir tik neaprakstámas sajûtas atkal satikt savéjos vecáku májás :) bet atvadas lidostá - já, tás ir sápígas, asaras pa gaisu.. bet izturíbu dod tá apzina,ka vienmér ir káds,Kas tevi gaida májás :)

Manā ģimenē situācija ir tāda, ka mēs - bērni (2i) dzīvojam ārzemēs, pietam katrs citā valstī.
Ar mammu sazvanamies 1x nedēļā vai divās. Plus vēl skype apmēram tikpat. Citreiz kopā ar abiem vecākiem.
Omai rakstu vēstules, sūtu kartiņas. Brālis gan diezgan bieži sazvanās ar omu, viņiem labāk saskan :D
Pati ar brāli pačatoju fbookā, ctirez ir ģimenes skype konference :D

LV esmu reizi gadā.

Vai tiesaam nedauz skietami lielaaka alga nekaa latvijaa ir iemesls lai dotu cieshanas saviem vecaakiem?

tā, manuprāt, ir pārspīlēšana. Un ne jau visi ir ārzemes tikai lai pelnītu vairāk (šeit es nodmāju ik pa pāris mēn. aizbraucējiem pelņā, ko es nemaz neuzskatu par dzīves viedošanu ārzemēs).

Es studēju un lai gan sākumā bija pagrūi ar naudām un vecāki mani ļoti atbalstīja, es ticu ka varēšu to atlīdzināt. un visādi citādi palīdzēt. Tagad vecākiem nav mani jāuztur, nekas nav jāmaksā, tādējādi arī viņiem vieglāk.

Skype vai epasti teju katru dienu, citreiz 5min, citreiz vairāk nekā stundu, bet man to kontaktu ļoti vajag, citādi ilgojos.

Šobrīd darbs un finanses atļauj ik pēc 6nedēļām uz 2 nedēļām lidot uz Rīgu un vasarā 2 mēnešus būt Latvijā.
Septembrī atsākšu studijas, tad atkal 9 mēnešu laikā tikai 2 nedēļas Ziemassvētkos būšu mājās, bet apziņa, ka no maija vidus līdz septembrim atkal varēšu baudīt atvaļinājumu Latvijā, atvieglo visu pasākumu.


Ja vēl pa vidu kāds ģimenes loceklis atlido ciemos, vēl labāk.

Nu jā, varbūt šobrīd nav nekādu problēmu, bet baidos par to, ko lucky minēja - nespēja būt blakus, kad viņiem mani vajadzēs. Parūpēties tīri fiziski - aizvest, atvest un tādas ikdienišķas lietas.
Lai arī nekad neesmu bijusi ļoti ciešā kontaktā ar ģimeni, daudz nerunāju utml, pietrūks tās klātbūtnes. Protams, ja izdosies sakārtot dzīvi, kā viennozīmīgu mērķi sev esmu nolikusi atbalstīt finansiāli.. bet negribu sagādāt emocionālus pārdzīvojumus vecākiem, ko nekāda nauda neatpirks.. kurš tad cits par viņiem rūpēsies vecumdienās? Pasniegs, salabos, padarīs dienu gaišāku.. nu tīri tālu un dziļi aizdomājos, bet neviļus nāk tādas domas virsū

Kontaktus uzturam regulāti komunicējot ar e-pastiem un skype starpniecību. Protams, kad tika nolemts, ka brauksim prom, tad vecāki nebija pārāk priecīgi, bet tāpat viņi apzinājās, ka tas viss ir nepieciešams mūsu nākotnes labā.
Diemžēl tikties mums sanāk retāk kā reizi gadā. Uz doto brīdi jau 2,5 gadus neesam bijuši LV. Un arī ceļš pie mums vecākiem ir gana smags un nogurdinošs un arī finansiāli dārgs. Tāpēc turpinam iztikt ar skypu.
Sākumā, kā jau vienmēr, bija periods, kad gribējās atgriezties, bet tas jau ir tikai loģiski, kad neesi vēl jaunā vietā iedzīvojies, viss svešs, draugu nav, valoda sveša, tradīcijas svešas, darbs jauns u.t.t. Tagad jau dzīve ir iekārtojusies un priekš manis mājas ir šeit, nevis LV.
Ar katru gadu biedē tā doma, ka vecāki paliek arvien vecāki un slimo biežāk, bet mūsu iespējas palīdzēt ir minimālas. Domājam, kā viņus uz pensijas vecumu kaut kādā veidā paņemt pie sevis vai arī atrast iespēju pašiem (vismaz vienam no mums) braukt biežāk uz LV un ilgāku laiku atrasties tur. Nu jā, un arī mazbērni vecvecākus neredz, tik vien, cik datora ekrānā. Tam visam ir savi mīnusi, bet nu tāda tā dzīve... Ja vēlies sasniegt kaut ko, ir arī kaut kas jāziedo...

Domājam, kā viņus uz pensijas vecumu kaut kādā veidā paņemt pie sevis

Vai viņi maz gribēs? Es zinu, ka manējie nekur nebrauktu uz arzemēm dzīvot. Pirmkārt jau, valodas dēļ - neies taču uz pensiju svesvalodas līdz advanced līmenim apgūt, otrkārt, pieraduši te, dzimtenē.