Patstāvīgu dzīvi sākšu kopā ar savu draugu, tā kā būs labi. Viņš ir gatavs mani atbalstīt, tūlīt jau beigs skolu, tagad jau meklē darbu, aktīvi sūta CV un motivācijas vēstules... Tā kā tieši izvākšanās faktors vairāk ir laika jautājums. Es vienkārši nevaru vairs sagaidīt, tā jau ir piegriezies...
Es ar viņu vienkārši nespēju sadzīvot. Katru dienu strīdamies... Viņa man ir kā spilgts piemērs tam, kāda es nekad nevēlos būt, jo viņas dzīvesveids ir man nesaprotams un attieksme ir vienkārši briesmīga. Protams, tam visam ir savi iemesli, un es zinu, ka viņai ir gājis grūti, bet tās ir problēmas, kuras viņa var atrisināt, ja ļoti labi grib. Un viņa jau it kā grib tikai labu, bet ar gribēšanu vien nepietiek.
Pats stulbākais ir tas, ka esmu mēģinājusi ar viņu par to visu runāt, ka vajag mainīt attieksmi u.c., bet ko viņa? Sākumā jau uzklausa, bet agrāk vai vēlāk par kaut ko sadusmojas (kārtējo patiesību, ko grūti pašai sev atzīt), uzbļauj, ka esmu stulbene un neko nesaprotu. Liekas, ka runāt ar viņu ir tas pats, kas skriet ar pieri sienā! Tad kāda tur vēlme kaut ko vēl palīdzēt un risināt?
3
