Ui, kādi tik man nav bijuši, bērnībā sākot ar pārāk lielām ausīm, pārāk platu pieri, pēc tam jau pārāk īss augums (1.64), pārāk mazas krūtis, resna esmu, jāsēž uz diētām (laikam lieki teikt, ka nebiju resna, vnk prātiņš sagājis uz īso, kad pamanīju, ka sāku izsatīties pēc distrofiķes, izbeidzu tās muļķības), pumpas, augšstilbi pārāk lieli, vairs neatceros, bet gan jau bija vēl kas. No visiem kompleksiem ļoti ātri tiku vaļā, sapratu, ka tāpat vienu daļu nevaru un otru netaisos mainīt, tad kāda jēga no maniem kompleksiem. Vienīgais par ko cīnos ir sejas ādas uzlabošana, vienmēr ir gribējies, lai ir kaut cik "kontrolējama" sejas āda, nevis jāgaida, diez, kas uz sejas būs rīt. :D
Var teikt, ka esmu kompleksu free no 18 gadu vecuma (neskaitot dienas, kad viss sevī riebjas :D), ir lietas, kuras drīzāk besī - mani mati dzīvo patstāvīgu dzīvi, viņiem pofig, ka pirms 5 min esmu tos ķemmējusi vai, ka esmu visu nakti gulējusi uz ruļļiem. Ātri taukojas un tas man visvairāk riebjas, ka katru otro rītu jāmazgā (varētu jau katru rītu, bet mani nervi neizturētu), tā kā mati man biezi, tie ir ilgi jāžāvē, īsāk sakot, jau apnicis ar viņiem ņemties (neesmu no meitenēm, kuras ir starā veltīt savu brīvo laiku matu maskām un tmldz.).
Tad vēl tas raksturs, šausmas vnk. :D Es to saucu par Napoleona kompleksu - maziņš bosiks. Ja darbā vēl par to var iesmiet, jo tur retāk ļauju vaļu komandēšanai, tad mājās, vnk vāks. Maziņš tirāns un nejaucenis. Galīgi neesmu jauka pret tuvākajiem cilvēkiem. Gribētos kļūt savaldītākai.
2288
