kad jāšķiras?

Viss atkarīgs no tā, ko Tu pati esi gatava pieļaut, un cik ilgi pati esi gatava ciesties. :)
Es domāju, ka rādītājs jau ir tas, ka ir ienākusi prāta doma par šķiršanos. :)

Nevajag! Pienem cilveku kads vins ir! Vins nekad nemainisies, bet nestridiea, ka netiras zekes nometis atkal tur.. Ka kruzi atstajis tur. Ja kads zinatu kaa man gajis ar manu nakamo viru - jus visas domatu ka esmu sajukusi prata ko tadu piedot! Bet es vnk ticeju un cerejy, ka pienaks ta diena kad busim laimigi- un nu vinja ari ir pienakusi:)

kā var zināt, ka ir pienācis laiks šķirties?

Kad kādu rītu mostoties, tu sapratīsi, ka aiziet būs viegli un tas nesāpes - nemaz.

Par to iespējas došanu, ir subjektīvs viedoklis. Atkarīgs no tā, ko otrs izdarījis un kādi ir tavi dzīves principi.

Nesāpes nesāpēs.

Arī mēs bieži strīdamies un liekas, ka labāk katram iet savu ceļu, jo lai kā mēģinam, bet nesanāk. Bet es jūtu to, ka viņš mani mīl un nekad nav bijis inciators šķiršanās mēģinājumam un man tad ir skaidrs, ka jācīnās un jātiek galā.
Bet pa lielam tas ir pārejoš periods, šobrīd esam katrs savā valstī un lai cik ļoti man viņš trūktu, es zinu, ka tas nāk par labu. Vienkārši iesaku kaut ko krasi pamainīt ikdienā vai rutīnā.

Bet mani interesē par kādiem starpgadījumiem tiek runāts?

Nu, par ļoti nejaukiem starpgadījumiem. Draugs man ir perfekcionists un visam jābūt tā kā viņš vēlas, visam savās vietās un savā laikā. Es esmu vairāk tāda haotiskāka un man nav obligāti jādara viss pēc plāna. Un mani kaitina, ka varam tā ņemties. Piem. Šodien - atbraucām no kino, es gribēju pārģērbties no sākuma, bet viņš man saka - noliec savas kurpes plauktā. Es saku - pagaidi, pārģērbšos un tad. Viņš paņem un nomet kurpes koridora vidū. Man tas ļoti nepatika, es aizsvīlos un velkot nost džemperi, nometu to uz zemes un piebildu - nu, ja jau visu metam uz zemes tad visu. Viņš paņem manu somu no galdiņa un tā kā pamet uz zemes, lai arī nolieku vietā. Es somu pasperu aiz dusmām un tur viss izlido ārā - sākas skandāls, kāpēc es nevaru visy darīt kā viņš grib, no manas puses atkal - kāpēc nevar tā kā es gribu. Man jau līdz asarām, viņš mani paņem aiz sprandas un stumj savākt mantas, nogrūž zemē, es protams spirinos pretī, saku, ka pati varu aiziet. (Tas viss skaļākas notīs, kā parasti notiek, jo starp mums ir baigā spriedze), man asaras birst, es prasu - kāpēc ir tāds kretīns? Un lieku visu somā, bet kaut ko vēl pametu uz viņa pusi, kkadu zobu pastu vai ko. Viņš saka - beidz mest, es raudu, mēs bļaujam, nu, drausmīgi! Es dabūju vēl pļauku, viņš kniebienu kājā, es sitienu pa cisku, viņš vārdus, ka ir lupata, un vēl dažus rupjus, par to, kā sauc vīriešus, kas paceļ roku pret sievieti.

Beigās atnāca atvainoties, teica, ka viņam ir kauns par to ko darīja, es atkal raudāju, bet piedevu, jo, nu, negribu šķirties - kad nestridamies, mums kopā ir labi. Bet runājot par to, es esmu teikusi, ka negribu lai tas atkārtojas, brt viņš saka, ka nevar izturēt, ja es sāku kko mētāt vai paceļu balsi un lai es tā nedaru, tad arī viņš tā nedarīs.

Es zinu, ka iespējams izklausos pēc muļķītes, kura nevar aiziet, bet tā nav - es vnk negribu šķirties, kaut uzskatu, ka ttās ir ļoti neveselīgas attiecības. Es pat nevienam neesmu to stāstījusi, jo man kauns, ka kkas tāds notiek manās ideālajās no malas attiecības.

Nu, un protams līdz ar to sākas nākošās problēmas - es nevaru nodarboties ar seksu ar cilvēku, kas mani apbižo un tad arī ir nākošais strīds, man vainas apziņa, viņam dusmas. Pašai pretīgi to visu tgd stāstīt!

Nu bet ja tu zini ka vins ir tads piekasigs- tev mav vieglak aiziet un tas kurpes nolikt? Un izbegsi stridu? Ja gribi but kopa piekapies! Ne vienmer japiekapjas, bet shadas situacijas - nu baac! Mans draugs nenormali haotisks, es pedante- es katru dienu mazgaju gridas utt.. Jo nevaru aiziet gulet, ja no rita jacelaa bardaka- sakuma njemos un lamaju vinju, ka vins nevar smuki savas drebes salocit- a tagad vnk saloku pati un eju gulet! :)

Neko prātīgu nevarēšu ieteikt. Manās acīs vīrietis, kas tā psiho un spēj pacelt roku pret sievieti, ir vairāk kā zemisks. Ja esi gatava to pieciest, tad nezinu.. tā taču ir konkrēta pazemošana.

Valencia, es ari ta kadreiz domaju ka tu- lidz pati nokljuvu pie viriesha, kursh mani sita, esam
Kopa tikusi tam pari - ieguldits daudz darba un laika, bet pamazam esam tikusi tam pari! :) un jaa taa ir mana izvele:)

Es uzskatu, ka kompromisiem jābūt. Agrāk cīnījos, ar vīra izmētātajām zeķēm un tējas krūzēm, visās malās. Tagad, mīļā miera labad, visu savācu un nečīkstu. Kādam, tas pirmais solis, būs jāsper.

Kad kādu rītu mostoties, tu sapratīsi, ka aiziet būs viegli un tas nesāpes - nemaz.

Par to iespējas došanu, ir subjektīvs viedoklis. Atkarīgs no tā, ko otrs izdarījis un kādi ir tavi dzīves principi.

++++

ja sit, ja regulāri ,uzkrītoši flirtē ar citām sievietēm , ja krāpj , ja ir atkarības, ja pazemo .

Tu gribi katru reizi raustīties par to,ka kaut ko neizdari kā vajag, nenoliec?ja par tādiem sīkumiem jāiespaido sieviete, tad zini,ka aizmirsīsi nomazgāt savu šķīvi staigāsi ar zilu aci. pamēģini kādu dienu nenomazgāt. nē ,es tā nevarētu:D
pati jau ,it kā provocēji uz strīdu ,jo tālāk sāki mest uz grīdas mantas, taču vīrietis arī tāds pārāk- dari kā es gribu un nevar paciesties 10minūtes, kamēr pārģērbies. manuprāt, tas nav īsti perfekcionists, bet gan vēlme pār otru valdīt, ietekmēt un skatīties kā sievietes kā marionete visu izdara un nedod dievs,ka kaut ko neizdara pa prātam ..uzreiz reakcija- ko viņai grūti tā izdarīt. nē, to tā nevar atstāj! pabļaušu , iesitīšu,lai zin ,kurš te galvenais, lai zina savu vietu , nespirinās pretī. Tu esi zem viņa "tupeles",viņam ir vara pār Tevi un ja tā nebūtu ,tad viss strīds neturpinātos tik radikāli,kad nepiekāpies uzreiz.

Skjiet, ka tu ar vinju esi kopaa nevis taapeec, ka miili, bet pieraduma deelj.
Nebaudies buut viena un skjiries!
Ja reiz taada doma galvaa ir, tad ir jaaskjiras!

Nuuu, abi jauni vēl esat un kā izskatās - pārbaudat viens otra robežas. Tas ir normāli, bet ir jāmāk laicīgi apstāties.
Izrunājies ar puisi - sarunājiet, ka tu piespiedīsies un centīsies darīt maksimāli visu perfekti (noliksi mantas uzreiz, novāksi šķīvi aiz sevis, neizmētāsi drēbes u.t.t.), bet arī viņš lai nedaudz atslābst un nespiež par katru varīti visu darīt te un tūlīt. Tā teikt - kompromiss no abām pusēm.
Jūs esat jauni un spītīgi - atliek vienam kaut ko nopukstēt, tā otrs uzreiz ieņem kaujas pozīciju. Gan jau bija kaut kāds mirklis, kad tu pati saprati, ka šauj pār strīpu, bet tomēr turpināji...
Tā ir ar to kopdzīvi - ir jāmācās pielāgoties. Cireiz tas izdodas labāk, bet mēdz būt dienas, kad viss lido pa gaisu... Taču, lai kā nebūtu - tas nav iemesls, lai šķirtos. Tie vienkārši ir ikdienišķi kašķi, pieslīpēšanās, savas "teritorijas iezīmēšana". Jūs veidojat šobrīd savus spēles noteikumus, savus likumus jūsu kopdzīvei. Šis posms var ievilkties, ja visu laiku atārtosiet vienas un tās pašas kļūdas. Tāpēc ir svarīgi apzināties, kas tika darīts nepareizi un vairs tā nedarīt vai vismaz censties nedarīt turpmāk!...

Taču, lai kā nebūtu - tas nav iemesls, lai šķirtos.

un šis nav iemesls?

Man jau līdz asarām, viņš mani paņem aiz sprandas un stumj savākt mantas, nogrūž zemē. Es dabūju vēl pļauku, sitienu pa cisku

neuzskatu,ka dēļ kaut kā nenolikšanas uzreiz būtu kāds jāpazemo, jāsit pļauka utt. nē, ja patīk,ka iepļaukā, tad var turpināt dzīvot kopā un gaidīt nākamo sīkumu par ko pazemos:D

Nu, bet autore arī neuzvedās normāli! Apzināti ārdījās un provocēja. Protams, ka vīrietim nevajadzētu pacelt roku, bet citreiz sievietes kļūst par trakām mātītēm, kuras nekā savādāk nav iespējams savaldīt kā pielietojot nedaudz rupjākus paņēmienus.

Būtu es puiša vietā, ja kāda sāktu spārdīt mantas ar kājās, bļaut, gan jau arī apsaukāties, psihot, bļaustīties, es gan jau arī i pagrūstu, i iepļaukātu... Mani nenormāli kaitina psihi cilvēki, kuri nemāk un negrib savaldīties!
Un, jā, es arī esmu pedante, kura ļoti necieš bardaku un nevīžību. Man arī principa pēc vienmēr vajag, lai viss tiek nolikts vietā tūlīt pat, bet es iemācījos nedaudz pievaldīt savu pedantismu un neknābāt vīru pie katras izdevības un viņš iemācijās mierigāk reaģēt un maksimāli visu izdarīt uzreiz, nevis "pēc tam".

Drīzāk jāizvērtē objektīvi, vai tiešām puisim ir tieksme uz vardarbību un roku palaišanu, vai arī tā ir tāda pretreakcija uz sievietes nenormālo uzvedību.

viņš pirmais sāka mantas mest!viņa jau nebija tā,kura kurpes nometa

Man te izskatās pēc tāda tīņu kašķa - abi i pabļauj, i rokas palaiž, i pārspīlē dažādas situācijas pie katras izdevības.
Savaldīties, nerunāt lieku un meklēt kompromisus ir jāmācās, nevis jālaiž viss pašplūsmā! Un jāmācās to darīt abiem.
Nepazīstu ne autori, ne puisi. Nezinu, kā strīdi viņiem notiek ikdienā, kā viņi izlīgst un vai kaut kā mainās un labojas pēc izlīgšanas.
Šī bija tikai viena aprakstīta epizode, kurā var vainot gan auroti, gan puisi. Bet es nesteigtos tik viennozīmīgi nolikt puisi tikai par pļauku vien, nezinot attiecības un uzvedību kopumā arī citās situācijās.
Bieži vien jauni puiši savās meitenēs saskata ne tikai otru pusīti, bet arī konkurentu un cīņas pretinieku. Tad uzvedība var manīties un puisis gan rupji izrunājas, gan grūstās un iekausta, kniebj un nodara tādas minimālas sāpes itkā spēlējoties, bet tomēr nepatīkamas, jo viņš cīnās par savu autoritāti... Tā nav laba uzvedība, bet tas tomēr nenozīme, ka šis puisis ir tas klasiskais varmāka, kurš sitīs sievieti līdz zobus izdauzīs. Tas drīzāk ir tāds brāļu sindroms, kad ar meiteni risina strīdus čomiskā veidā... Gan jau daudzas māsas ir piedzīvojušas to, ka brāļi uz viņām "izkopj" kaušanās paņēmienus bērnībā... Tad nu, lūk, ir puiši, kuri tā arī nav izauguši no tā vecuma, kad runa ir par attiecību skaidrošanu ar meiteni...