cina ar bulimiju.

Man šķiet, ka Zaptesburka aprakstījusi kompulsīvo ēšanu nevis bulīmiju. Vai abas pin kopā.
Bulīmijai ir anoreksijas raksturs ar nespēju savu tieksmi ēst savaldīt. Un tad tā izpaužas nevis kā visa pēc kārtas rīšana un vemšana, bet paēšana un vemšana. Bulīmiķēm ir raksturīgi ēst visu pēc krāsām, izskata, kalorijām, lieluma, pahatavošanas utt un tik un tā vemt. Piemēram - paņem salātus ar vistu. Vispirms katra pēc saviem kritērijiem apēd smagāko (vai vieglāko) produktu. Secīgi augošā vai dilstošā progresijā pārējo šķiīvja satruru. Vienu kumosu var klošļāt trīs stundas, ja tā vajadzēs - jo lejā neslīd. Pēc tam vemšanas izraisīšana.
Bulīmiķes noraujas no ķēdes bieži. Un tad norij porcijas nešķirojot. Bet milzīgie pašpārmetumi liek vemt. Blā, blā, blā.
Kompulsīvās ēdājas pierijas kā cūkas un tad izsauc vemšanu. Viņas brutāli var apēst pilknīgi visu ko ierauga un tā. Bulīmiķes to dara tikai cikla sākumā un/vai beigās.

Ai, gari un sarežģīti.

stellaglmr tā par kompulsīvo pārēšanos un vemšanu nav gluži taisnība :)
Šeit labs apraksts -

Cilvēki, kas slimo ar kompulsīvo pārēšanos, ļoti daudz domā un fantazē par ēdienu, ēd ātri, nejūt sāta sajūtu un apēd lielu pārtikas daudzumu (parasti vienatnē), bet atšķirībā no cilvēkiem, kas slimo ar bulīmiju, pēc rīšanas lēkmēm neseko caurejas līdzekļu, diurētiķu lietošana vai vemšanas izsaukšana.

/avots - http://calis.delfi.lv/spogulis/uzturs/veseliga-uztura-padomi/kompulsiva-paresanas-viens-no-esanas-traucejumu-veidiem/ /

Bet kopumā

Labāk lai tas otrais, no "divatā", ir pieredzējis speciālists!

++++++

Man ir/bija kas mazliet pietuvināts šai slimībai. Jebšu- pat, ja svēršu 45 kg, liksies, ka vēl vajag ko nomest. Tā nu vienu vasaru notievēju līdz 42 kg (163 cm). Un tad vēl likās, ka gurni varētu būt vēl šaurāki. Vemt gan nevēmu, bet kopīgs ir tas, ka ir nespēja objektīvi sevi novērtēt spogulī. Biju ar augstu pašapziņu par savu "slaidumu'', bet apturēja to visu tas, ka sākās gandrīz nemitīgs pirmsģīboņa sajūtas stāvoklis.
Bet, pat, ja daudzas veselības problēmas to nespēj apturēt, tad man trūkst vārdu...

@ madasahatter

veseļojies!

fleur

Man pagāšvasar bija līdzīgi. Esmu 180 cm un svēru 53kg un visu laiku pētiju sevi spogulī un sev centos ieskaidrot, ka kājas un vēders man ir par resnu. Bija dienas, kad sēdēju gultā un ar asarām acīs sevi pētiju un domāju- kāpēc esmu tik resna!!! Pašai liekas nedaudz smieklīgi to visu atceroties. bet tad es sāku pētīt savas bildes un sapratu, ka izskatos briesmīgi- kājas kā divi stabi...

Maini domāšanu... Man nekad tādas slimības nav bijis, BET vienmēr zemapziņā bija tā doma, ka būt drusku tievākai jau būtu labi. Lai gan biju 60kg uz ~1.80m.
Galvu sakārtoja draugs, kurš bija kā uzburts uz manu formīgo dibenu un kurš dievina ieķerties, kuram patīk gaļa :D (protams, tā lai viss ir savās vietās). Un tad arī arvien biežāk sāku ievērot, ka vīriešiem patīk formas, uz ielas pati sāku pētīt meiteņu augumus, un sāku saskatīt skaisto tieši formās un izliekumos, ne taisnās līnijās (nerunāju par lielām riepām, tādas man vēl ar vien nepatīk). Nevienam mūsu izmērs nerausta cik vien mums pašām pašu uzlikto standartu dēļ. Un skaisti ir būt veselam un laimīgam savā ādā, ne būt spējīgam ielīst konkrētā izmērā.
Tagad pati drīzāk gribētu nedaudz pieņemties, ne nomest. :)

Ir tāda lieta, ka AD nepalīdz momentāni. Uzlabojumiem jābūt redzamiem pēc kāda mēneša, bet ārstēšanās no jebkuras psiholoģiskas kaites ir ILGA. Līdz ar ko tie tavi 2 mēneši, ko tu nogāji pie psihiatra un nodzēri AD, ir par maz, lai vispār spriestu, vai tev tas palīdz vai nē. Iesaku atrast jaunu speciālistu, iespējams, tev vienkārši šis nebija "īstais", tāpat arī zāles ne visiem vienas der.

Tik tiešām, atrodi tomēr vēlreiz psihoterapeitu un nepamet tik ātri ārstēšanas kursu ;)