cik gados plaanojaat bebi..

Brīžiem man šķiet, ka drīz vecas skaitīsies un par vecām mātēm tiks sauktas jau 22 vai 23 gadnieces.
Kaut kā tā vecuma jēdziena izpratne liekas sašķobījusies, ja 27 gadīgās, 28 gadīgās vai 30 gadīgās jau tiek sauktas par vecām vai uzskatīts, ka tajā vecumā jau vairs nav jauna māte...
Man tieši tā dzemdēšana 16 vai 17 gados vēl skolas solā sēžot neliekas diez ko normāla, bet...tur visi smaida un saka, cik forši, kādas jaunas mātes.
Es par vecu māti varētu nosaukt 50 gadnieci vai 60 gadnieci, kas izlemj adoptēt zīdaini, bet ne jau kādu, kurai 27 vai 30... tāpēc man šķiet dīvainas tās daudzu paniskās bailes dzemdēt, piemēram, 28 gadu vecumā, jo tad jau būs vecas mātes, tāpēc jāsteidz jau 18 gados, lai jaunas...

gribeju but jauna mamma vecuma lidz 25, jo ari maneja ir samera jauna un ir forsi ari tagat pa veikaliem kopa pastaigat un ta :)
ta ari sanaca ka gribeju :) pat atrak :D

Neviens jau nesauc 30gadnieces par vecām mātēm, sievietes pašas sevi tā dēvē.Tas tāds padomju mantojums,uzskati par vecumu un dzemdēšanu.
Plānot vispār ko tādu ir muļķīgi,manuprāt. Bērnam jādzimst mīlestībā! Bet kā var ieplānot mīlestību un iemīlēšanos?! Nu ieplānoji 25 gados,bet ko darīt,ja vīrieša blakus nav? Graša vērti tie plāni! Ir man draudzene,kas arī plānoja.Nu jau vajadzētu kā gadu būt bēbim.Skolas pabeigtas,maģistrs iegūts,darbs ļoti labs,auto,dzīvoklis,bet vīrieša un bērna nav.

Oho, kas par stereotipiem katrai! :D
Karjeristei, protams, bērnu nevajag un nesaprot,kāpēc vispār bērni jādzemdē zem 30;
Vienai vajag vēl iztrakoties, tātad pie 40 gadiem vajag vien to mazo;
Vēl kāda sadomājusies,ka pie pensijas vecuma cilvēkiem ir uzkrājumi un vēl un vēl sazina ko safantazē.
Meitenes, katra situācija un katra ģimene ir jāskata atsevišķi - mēs neesam vienā līmenī. Sākot no emocionālās un psiholoģiskās pakāpes līdz finansēm utt.
Kādai ir pie vienas vietas tā karjera, jo nespēj gūt pilnības sajūtu, otrai - pretēji.
Kāpēc jūs visu laiku mēģināt kādai kaut ko uzspiest pēc saviem principiem un dzīves modeļiem???? -.-

Un tie komentāri, ka bērns ir kā šķērslis karjerai vai izglītības iegūšanai.. Nu, atvainojiet - neesat tik slinkas un saplānojiet savu laiku!
Savai mātei pieteicos 16 gados, kopā esam 3 bērni - ir savs bizness, 2 augstākās izglītības un lieliska ģimene, attiecības ar vecākiem utt. Tā ir tikai jūsu pašu atruna! Tie,kas grib un ir iespējas - darīs. Vienmēr atradīsies tie,kam nekas nepatīk, ir par slinku.

Gribēju uz kādiem 26-27 gadiem, piedzima neilgi pēc 22.dzimšanas dienas. :)

Vai gribēt bērnu 22-23 gadu vecumā nav tā egoistiski? Gribu būt jauna māmiņa un viss! Tas nekas, ka pašai nav ko dot bērnam!

Amsterdama, bet kur ir teikts,ka viņai nav, ko dot?
Un vai tad ir tikai māte? kur tad paliek tēvs?

amsterdama - esmu ļoti priecīga ka esmu jauna mamma. Bet cik gados plānot bērnu (tā nopietni plānot), manuprāt jau vairāk ir atkarīgs no prāta brieduma tajā vecumā. Neredzu neko egoistisku. Man ir daudz, ko dot bērnam, bet vēl vairāk viņš ir devis man. To patiesībā ir grūti paskaidrot, jo tas tiešām ir ļoti atkarīgs no pašas sievietes. :)

Tā ir tikai jūsu pašu atruna! Tie,kas grib un ir iespējas - darīs. Vienmēr atradīsies tie,kam nekas nepatīk, ir par slinku.

Tikai neaizmirsti, kaada tam ir cena. Paspeet jau var visu, ja labi grib. Bet ne visaam gribaas dziivot kaa vaavereem ritenii. Protams, ja ir sanaacis beerninjsh, tad ir sanaacis un jaadziivo kaa var.

Tā ir tikai jūsu pašu atruna! Tie,kas grib un ir iespējas - darīs. Vienmēr atradīsies tie,kam nekas nepatīk, ir par slinku.

Nu es laikam esmu tad slinka :D
Es negribu to visu kopā-audzināt bērnu, studēt, veidot karjeru, noturēt attiecības..
Es neuzskatu,ka galvenā ir kvantitāte, bet kvalitāte. Manā galvā tā nav norma, noskrieties visur, grābt,ko var. Ja izlemj radīt bērnu, tad uzskatu,ka primāri jāiegulda viss bērnā.
Un es domāju,ka mēs vadamies arī pēc savas pieredzes.. par to,kad plānot un kā.
Es uzaugu ļoti nabadzīgā ģimenē, man tas ir sāpējis visu laiku, kompleksi ir vel tagad, jo daudzos aspektos es visu laiku biju atkritēja. Neskatoties uz to,ka mamma man ļoti mīļa un centās rūpēties vispār, caur adatas caurumu reizem izlienot.
Es nevēlos bū bagāta mamma, bet man ir svarīgi, lai bērnam būtu,ko ēst vienmēr un visas drēbes nebūtu citu radu valkātas.
Visā kopumā mans starta kapitāls ir tas ekonomiskais segums, darba prasmes, izkoptas dažas rakstura īpašības, kuras pieklibo un citādas lietas.. Bet, jā, es negribētu, ka bērns piesakās tad,kad maks tukšs, darba pieredzes nav.. Jo bērnam ir jādod, nevis jāatņem - viņa laiks audzināšanai skrienot un lecot pa darbiem utt. Tas arī mūsu LV bērnus ir novedis pie ta,ka spaiss ir veids kā pazust, jo nevienma neesi vajadzīgs.

Šajā tēmā nu gan daudz galējības.19gados pati vēl esot bērns, 25+ gados jau veca mamma :D Pēc cosmo standartiem man bērns piedzima,kad vēl biju bērns-19 gados.ar mācībām un izglitibu viss kārtibā, bērnam nekā netrūkst,nodrošināts ir,uz ballītēm neraujos, bez tēva arī neaug,ir mīlēts un aprūpēts,turklāt bija plānots,tāpēc nesaskatu neko šausmīgu faktā, ka man toreiz bija 19. Vienmēr pat priecājos cik forši,es vēl būšu jauna,ap 26,kad meita jau skolā ies.un otra galējība-vecums.manuprāt,par vecu mammu nevar saukt nevienu kas jaunāka par 40 tāpēc nsaprotu vēlmi ka tik paspēt būt jaunai mammai.kad mēs plānojām bērniņu,bija visādi argumenti par labu bērnam,bet tikai ne vecums un doma "lai tik mēs vēl paspētu būt jauni vecāki."

Labi,ka tās ir tikai tavas domas, tavi uzskati. Bet tāpēc nav jāmēra visas pēc vienas auklas!
Jautājums tomēr bija vienkāršs - cik gados vēlās radīt bērniņu? Viss.
Kāpēc atkal jāsāk iet pa kreisi vai pa labi ar saviem uzskatiem, KAD LABĀK to darīt... Katrai tas noteikts laiks ir savs.. Nolādēts!

Es arī gribu būt jauna mamma. Gribu bebsi uz 24.

Nu, kad biju skolas vecumā, es nedomāju par to, ka man būs bērns tik un tik gados, es vienkārši domāju, ka man būs bērns tad, kad izaugšu, būšu liela. Jo vairāk pieaugu, jo mazāk domāju par to un gribēju to. Tagad man ir 26, it kā esmu izaugusi, bet bērnu vairs negribas. Un joprojām neplānoju, bet, ja gadītos, tad jau būtu, bet apzināti uz to neiešu.

Par vecumu runājot, es iedomājos, ja man 19 gados būtu piedzimis bērns, tas vispār būtu ārprāts, kā mērkaķim iedot granātu, es pati biju vēl dumjš, bezatbildīgs, pārgalvīgs bērns. :D

brunette9, Tu par daudz uzvelcies,, ņem to visu vieglāk.
Es šo visu komentēju no cita redzesloka, jo man tāda vide-bērni un vecāki. Un, jā, atbildēšu godīgi, esmu strikta pret to kādam ir jābūt vecākam, jo viņu labākais ieguldījums ir bērns.
Kopumā, manis pēc, visu var darīt 16 gados, ja topošie vecāki izaudzinās labu bērnu. Var 40 gados arī, un atkal-ja vien bērns labs!
Bet statistika savelkas,kas ir tās lietas,kas bērna attīstībā nepalīdz.. Un tas ir laiks, ko vecāki nevelta bērniem, bet citām lietām (bet labāk darbam, nevis alkoholam). /LV gan arī valsts liek vecākiem rauties entos darbos, kur nu,ja vel viens vecaks tikai ir..)
Un es nevienu nenosodu, man ir žēl gan to bērnu, gan vecāku.

No manas puses vairaak tas ir cepiens par to, ka sieviete peec 25 saak skaitiities "veca". Zjeel skatiities, kaa daudzas sievietes deelj shitaa stulbuma sevi norok. Ir pietiekami daudz taadu, kas sadzemdee tikai taapeec vien, lai nebuutu "vecas" maates un tad nezina kur lai to beernu nogruuzj, jo patiesiibaa vinjaam to bernu nemaz taa negribeejaas. Ciesh gan pashas sievietes, gan arii beerni.

Atceros, ka par bēbi iedomājos jau gados 19. Bet, kā jau tika minēts, jāiegūst izglītība, kaut kāds pamats, tagad domāju, ka tā īsti varētu 25 gados.

Es jau no padsmit (15,16) domāju, ka gribu bērnu. Ne jau tā, ka tagad un tūlīt, bet es ātrāk gribēju sagaidīt to laiku, kad es šo sapni varēšu piepildīt.
Esmu ģimenes cilvēks, neesmu karjeriste, tādēļ man galvenais, lai man ir mīļotais pie sāniem un bērni. Tad mana dzīve būs piepildīta. :)
Protams, pirms tā visa man ir pienākumi - jāpabeidz studijas, jāsāk strādāt savā sfērā un tad jau var sākt plānot.

Es vispār par to agrāk nedomāju. Skolas vecumā domāju, ka nekad neprecēšos :D
Tagad man ir gandrīz 27 gadi, vasarā kāzas un pēdējos 2 mēnešus manas smadzenes ir parņēmusi bēbīštēma. Jā, domājam līdz maniem 30 paspēt, lai gadījumā, ja vēlāk tomēr un tiešām sagribēsies otro bēbi, nesanāk, ka esam paveci vecāki. Tikai jāpagaida, kad vīrietis ari tiks uz mana viļņa, jo, lai gan nedaudz vecāks par mani, viņš vēl grib paspēt visu ko, kamēr mēs bez ratiņiem varam parvietoties :D bet tas jau viss relatīvi :)

Es skolas laikā par tādām lietām nedomāju, vot, kad man palika 18, tad gan aizdomājos, ka vēlos uz kādiem 20/21 gadiem bērniņu. Es mammai piedzimu 20 gados, un 4.bērniņs viņai piedzima, kad viņai bija 26. Un viņa bija skolu pabeigusi, strādāja, tētis arī strādāja. Neteikšu, ka man kādreiz kaut kas būtu trūcis. Nu ir bijuši arī grūti periodi, bet esam tiem veiksmīgi tikuši cauri. Man tagad ir 21 un zinu, ka bērniņu vēlētos līdz 25 gadiem. Tagad tuvāko 2/3 gadu laikā par bērnu nevar būt ne runas, jo taisāmaies pirkt dzīvokli, remonts jāveic, man ar neklātienes stulbo grafiku darbu ir pagrūtāk atrast, plus tās pieredzes ir minimālas, bet es cenšos un centīšos atrast to darbu, lai finansiāli palīdzētu vīrietim. Jo viņš drīz nevarēs šo visu pavilkt. Un tagad bērniņam nav vietas, kaut gan jūtos gatava. Esmu arī ģimenes cilvēks, bet ar galvu saprotu, ka tagad nevar. Un vīrietis nav tam gatavas. Tāpēc nesteigsimies ar bērna radīšanu, kaut gan ļoti tagad vēlētos.

Otrs, ja paliktu tagad stāvoklī, tad zinu, ka bērns man nebūtu sķērslis skolu pabeigt, atrast atbilstoši savai profesijai darbu un vīrietim arī. Jau esam šo runājuši un zinam, ka bērns nav šķērslis arī izklaidēm. Visu var, ja grib.