gan jau šāda tēma jau kādreiz cilāta, bet... uzrakstīšu, jo sobrīd ļoti, ļoti sāp sirds.
esmu kopā (nu jau laikam skaitās, ka itkā) ar puisi, pēc 2mēnešiem būtu gads. es pat sākumā negribēju ar viņu būt kopā, bet viņš bija tik neatlaidīgs un tā mani aplidoja, ka beigās izdomāju pamēģināt. un es tik ļoti iemīlējos! attiecībās (arī gultā) viss bija ļoti labi, bet pirms 4 dienām viņš tāds jocīgs palika - aizbrauca uz savām mājām (biežāk viņš paliek pie manis(es dzīvoju ar vecākiem) nekā es pie viņa (arī viņš ar vecākiem, jo esam strādājoši studenti ar mazām algām), jo nejūtos tur labi), bija tāds bēdīgs/satraukts un nebija tik mīļš. vakar bija diezgan smaga saruna - viņš teica, ka grib kādu laiku padzīvoties atsevišķi, ka nevar atrast savu vietu, brīžiem negrib būt pie manis/man blakus, nesaprot, ko grib utt. saprotu, ka viņam skolā un darbā baigais stress, un arī nav labi, ka viņam visu laiku jāpaliek pie manis. viņš saka, ka mājās nejūtas kā savā vietā, un pie manis arī nē. it kā saka, ka mani mīlot, negrib mani pazaudēt un šķirties, bet sarunas laikā šķiet, ka pats par to nav pārliecināts. bet brīdī, kad viņš pateica, ka varbūt grib brīvību (nevis meiteņu ziņā, bet iztrakoties - lai nu ko tas nozīmētu), un nav nopietns tik nopietnām attiecībām, lai arī pats bija tas, kurš tādas gribēja, nezināju, ko domāt un kā justies. beigās nolēmām nedēļu padzīvoties atsevišķi, nekontaktēties (lai gan viņš jau šorīt man uzrakstīja un novēlēja jauku nedēļu, bet bez smaidiņiem un mīļvārdiņiem kā parasti).
nezinu, ko darīt, es viņu ļoti, ļoti mīlu, un man pirmo reizi ir tik nopietnas attiecības. mums ir 24 gadi, viņš pus gadu jaunāks. toties vienmēr bijis tas, kurš attiecībās notur stabilitāti un es - tā, kurai nekad nav padevušās attiecības. zinu, ka tas ir ļoti slikti un nepareizi, bet šodien visu dienu gribas raudāt. nevaru ēst, nevaru pagulēt, nevaru pamācīties. viss, par ko varu domāt - ka varbūt mans īstais cilvēks mani negrib. (zinu, ka šobrīd prātā gan jau nāk "tad nav tavs īstais" arguments, bet lieki..).
meitenes (un puiši), lūdzu, esat saudzīgi. esmu jauniņā, turklāt šobrīd ļoti ievainojama. bet varbūt kāda zin, kā šo izskaidrot? ko man darīt? kā reaģēt un ko gaidīt?
un sorrī, ka tik gari.
9
