Es nezinu, kur lai vēršos, ko lai daru. Nespēju aizmirst bijušo, nu jau pagājis vairāk kā gads, kad pametu viņu..jā, varbūt tas nav ilgs laiks, bet es jūtu, ka tas viss grauž mani, ļoti pat. Pametu viņu, jo viņš visu laiku čakarēja man smadzenes, krāpa, meloja..bet tajā pašā laikā krita ceļos, lūdz piedošanu, raudāja man. Tagad mana draudzene veido ar viņu kaut ko, draudzene man agrāk tur bez maz vai neļāva ar viņu satikties, apdir#a ne pa jokam, tagad pati kaut ko veido, tas laikam arī sāp, bet es nezinu kā lai aizmirstu viņu, lielākā problēma ir tā, ka es nevienu nespēju vairs sev pielaist klāt, neviens man nepatīk, nevienu negribu, tikai viņu, kaut arī zinu kāds kretīns viņš. Es nezinu, ko lai dara, sēžu, kārtējās brīvdienas pinkšķu un kavējos atmiņās, pati saprotu, ka tur vajag iet un kko darīt, lai aizmirstu, bet es gribu tikai viņu. Pateicoties viņam esmu brutāli sačakarēta, ja agrāk biju pozitīvusma iemiesojums, baudīju dzīvi, tad tagad es nezinu, ko gribu, kā gribu un tā. Neviens nevar iedomāties, cik sāpīgi ir viņu redzēt ar citu, cik sāpīgi viņam paiet garām nesasveicinoties.. Vēršos šeit, jo vajag kādam uzrakstīt šo te visu, jo rauksturs laikam neļauj raudāt draudzenēm uz pleca vai arī nav tādas draudzenes uz kuras pleca varētu paraudāt. Nopietni tagad būtu gatava paņemt pudeli un piedzerties..
63
