Kāpēc Tēvi vienmēr ir tie, kas pazūd?

cormeum, es domāju,ka norīt cenšas visi.. Katrs nu veidā kā māk. Apzināti vai neapzināti. Bet nevienam nepatīk tādi, kas izliekas gudrāki un zinošāki cenšoties pamācīt viņus :) Un vel īpaši tad, ja padomi netiek prasīti, bet tik un tā turpinās pamācīšana un tāds viszinošāks viedokļa vēstījums.

. var taču vismaz mēģināt to ''krupi norīt''

Tas nestrādā. Un ir aplams destruktīvs ieteikums. Tapat ats paliek zemapziņā, un agri vai velu skrien laukā. Problēmu ir jaatrisina, katarm tas bus mazliet citadi. Visbanalakais izrunaties, pateikt tam otram acīs, uzrakstīt vēstuli,izrunāties ar mācītāju ( un nesmejaties) un vel jau daudz varinatu. Un jamacas sākotnēji piedot sev. Un lai nonaktu pie normalam attiecibam nereti ir jaiziet cauri konflikta fāzei. Ieteiktu kaut dažas prohologa konsultācijas. Psohoterapija ir darga un ilgstosa.Taču ar [sohologu labu var meģināt sākt kamolu šketinat sev par labu.

Mamma ar tēvu izšķīrās, kad man bija mazāk kā trīs gadi, bet drīz vien pēc tā, viņa nomira, tāpēc nezinu, kā ir dzīvot normālā ģimenē.
Nebiju es pirmā un pēdējā meita, savam tēvam, kuru viņš pameta. Pie tam, viņš vēl daudz naudas ir izkrāpis man un vēl visādi sāpinājis, un sliktu darījis.
Pēdējā laikā neesmu pilnībā neko par viņu dzirdējusi, un neko arī negribu dzirdēt!
Tikai nesaprotu, kāpēc tā, vai pat drusciņ nav žēl, ka pametis bērnus, katru pie savas mātes..

Gadījumi ir dažādi. Mani vecāki daudz strīdējās un izšķīrās, kad biju maza. Dzīvoju ar mammu, bet tēvs tomēr maksāja alimentus, deva man kabatasnaudu un ņēma pie sevis katru nedēļas nogali. Patiesībā lielākā trauma man ir palikusi no tiem nebeidzamajiem strīdiem, kas bija pirms šķiršanās un pasīvi agresīvā manierē arī pēc tam.
Tādās situācijās jau vecāki parasti vienojas, kurš ņems bērnu pie sevis. Bet kura sieviete tad ir gatava atteikties no sava bērna?

Ir gan paziņu lokā arī citi gadījumi - kad tēvi neliekas ne zinis vai vispār nekad pat apzinīgā vecumā nav redzēti. Nu, tur man nav, ko teikt. Pazinu vienu čali, kurš bija uztaisījis sievietei bērnu, pat dzimšanas apliecībā bija ierakstīts, bet pēc pāris gadiem sācis meklēt, diez kā juridiski atsacīties no sava bērna, kad šim alimentus mēģināja novilkt... Lūk, tas ir lupata.

Mūsdienās kāzas viena daļa jauniešu uztver ļoti pavirši. Tauriņi pa vēderu, ļubovj do smerķi un miljons uzceltu nākotnes pasaku prātā. Apprecas jau pēc pāris kopā nodzīvotiem mēnešiem, piesakas bēbis, viss burvīgi, tikai cilvēku pāris mēnešu laikā iepazīt nav iespējams. Jāpaiet ne vienam vien gadam kopdzīvē, lai saprastu, vai izvēlētais partneris ir tavs liktenīgais un vienīgais un tāpat reizēm var kļūdīties.
Jaunieši jauc iemīlēšanos ar mīlestību un iemīlēšanās karstumā veido ģimeni, tikai iemīlēšanas retu reizi pāraug liktenīgajā mīlestībā, bieži vien ir jau par vēlu. Ir reģistrēta laulība un bērns uz rokām un izvēles iespēja - mānīt sevi, ka iespējams viss izdosies vai tomēr ļaut viens otram atrast cilvēku, ar kuru kopā būs laimīgs?
Un bērns, cilvēkiem domas dalās, bet bērnam jāaug laimīgā ģimenē, kur valda mīlestība, cieņa un saticība, jārada pozitīvs ģimenes modelis. Ģimenē, kur mīlestība ir noplaukusi, tas nav iespējams.
Rezumē - Nevajag sasteigt ar laulībām, pavadi kopdzīvē gadus 10 līdz esi pārliecināts par savu izvēli un tad veido īstu ģimeni. Ja bērns piesakās 'nemīlestībā', tas neaizliedz bērnu audzināt abiem vecākiem atsevišķi un likt bērnam būt vecāku mīlētam.
Ja vīrietis atsakās uzņemties vīrieša cienīgas rūpes, lai iet ieskrieties. Pasaulē daudz vīriešu, kuri pieņems svešu bērnu kā savējo. Tādā ģimenē augu arī es.

Mūsu ģimenē bija tā, ka mamma ar tēti izšķīrās (jo tēvs daudz dzēra), bet tāpat viņš palika pie mums un negāja citur dzīvot.
Tas ko teikšu, būs nesmuki (jo mans tēvs jau ir miris), bet es vēlos, lai viņš nebūtu palicis pie mums dzīvot, jo viņš man, māsai un brālim fiziski darīja pāri. Vēl šodien ir viegli atceros tos gadījumus, kurus iekšēji sajūtu. Tas paliek uz visu mūžu. :(

Manā gadījumā, kad tēvs uzzināja, ka mamma ir stāvoklī, lika viņai taisit abortu, tas nekas, ka viņa bija jau tajā mēnesī, protams, mamma to netaisīja, un audzināja mani viena...Tēvs tā arī 22 gadus nav licies ne ziņas un interesējies par mani, tik zinu, ka man kaut kur ir masas un brāļi vēl, bet nju neko...reizēm sagribās ieraudzīt to mērgli, bet neko vairāk...manā skatījumā viņs vnk bija kā spermas donors nevis tēvs!

Paziņu lokā ir sieviete ar diviem maziem bērniem, pirms dažiem gadiem šķirušies, tēvs gan maksā alimentus, bet bērni viņu redz labakajā gadījuma 2-3x gadā, nju tas man arī nešķiet tēviški. Bet zinu arī gadījumu, kur māte uzgrūda visu laiku bērnu tēvam, lai var patusēt, tagad abi šķīrušies, un berns ir pie mātes, bet tagad tēv atkal nelieas nezinis par bernu!!!

Ne vienmēr labākais variants ir tas, ka vecāki bērnu dēļ paliek kopā un cenšas kopīgi sadalīt atbildību. Paziņu un radu lokā ir 2 gadījumi, kad vecāki sagaidīja līdz bērnu 16-18 gadu vecumam, lai bērniem un radiniekiem paziņotu, ka šķirsies. Bērni vienbalsīgi atbildēja, ka sen jau šo brīdi ir gaidījuši, jo nevar vairs paciest saspīlētās un "lietišķās" attiecības vecāku starpā. Bērni visu ļoti labi jūt.
Un, lai cik klišejiski tas neizklausītos, abos šajos gadījumos tiešām tēvs bija tas, kas jau gadiem uztur sakarus ar citu sievieti.

ja agrāk sasistu krūku līmēja kopā, tagad ir vieglāk izmest miskastē un nopirkt jaunu - tas pats notiek arī attiecībās.

Man rodas jautājums uzreiz-kāpēc kaut kas,kas ir saknē saplīsis,būtu jālabo? Redz krūze saplīsa,nu tad līmē kopā,bet pirmkārt tā vairs nebūs nekad tāda kā iepriekš un otrkārt caur plaisām iespējams laidīs cauri šķidrumu,tas pats notiek attiecībās,ar drēbēm un visu pārējo. Ja man biksēm pastāvīgi dils šekums,es taču ar laiku tās izmetīšu,kāpēc gan lai es turētos pie attiecībām,kuras dilst un liktu mākslīgos ielāpus.

Par tēmu. Māte ir māte un punkts,ja vien viņa nav kaut kāda prostitūta alkaš,tad bērnam ir jābūt pie mātes,jo tā ir māte,tā ir pavisam cita saikne ar bērnu kā tēvam un tas absolūti nenozīmē,ka kāds pamet vai nemīl,mīl un rūpējas abi,tikai savādāk.

grrrrr... :@:@:@


šī tēma mani uzvelk, bet nevēlos te baigi diskutēt par šo tematiku. :@ :@

pavārīšos dusmās viena pati. :D

Nesaki vis , tādu ir daudz , bet es personīgi zinu vairāk mātes , kas aiziet .
Tie tēvi , kuriem nav bijuši nopietni nodomi uz meiteni - protams, ka aiziet. Pārējie nē.

Gadās arī tā,ka aiziet abi.

Manuprāt, tad, kad tev piedzimst bērns, tu pats paliec vairāk otrajā plānā un bērns ir vissvarīgākais, tāpēc arī tad, ja vecākiem nav tā mīlestība starpā, ir jācenšās bērnu dēļ.

Nu šim gan es nevaru piekrist, diemžēl

Jā, protams, ir jācenšas ABIEM, bet to var darīt arī neesot/nedzīvojot kopā :)

Kā jau esmu minējusi citās diskusijās, mani ir šķīrušies, kad man vēl bija tikai kādi 3 gadi. Dīvaini, ka es to dienu ļoti labi atceros, dažreiz paliek skumji, tāpat svētkos tā skraidīšana pie viena, tad pie otra, kamēr manai labākajai draudzenei ir superīga ģimene - kopā brauc atpūsties, ceļo utt. Bet tajā pat laikā, nekad neesmu jutusies slikti, ka man ir šķirta ģimene. Vecāki saprotas ļooti labi, daudzi, kas nezina, ka viņi ir šķīrušies, saka, ka nemaz nevar tā pateikt. Un tam tā vajadzētu būt, jo pirmkārt viņi ir vecāki kopīgi radītam bērnam!

Bet atkal manā ģimenē pašlaik ir situācija, kur puisis ir uzmetis mīksto uz savu bērnu, tāpēc, ka meitene (oficiāli laulība nebija noslēgta) sarakstījās ar citu puisi, nu krāpa. Pie kā bērns vainīgs vispār?! Bet ietiepies un viss... Nu nespēju es to saprast.

Apkārt nezinu gandrīz nevienu ģimeni, kur būtu bijuši abi vecāki.

Man un vairumam manām draudzenēm/draugiem ir tādas ģimenes.
Parasti vīrieši ir tie, kuri dzer vai maukojas apkārt, tāpēc arī māte nolemj atstumt tādu, lai bērnam būtu vieglāk. Arī daudziem indivīdiem atbildības sajūta ir nulle.

Diemžēl paši vīrieši bieži vien jūtas nevajadzīgi, tāpēc izvēlas norobežoties.

Mans gadiijums laikam ir veel stulbaaks - vecaaki skjiiraas, kad man bija 2 gadi un neviens no vinjiem negribeeja uznjemties par mani atbildiibu, tik beigaas vecmaaminja paspeera soli uz priekshu un mani panjeema, lai es nenokljuutu beernu namaa. Jaapiebilst, ka vecmaaminjai vinji abi ne kapeikas nedeva. Abi bija pat ljoti paartikushi, bet man ar vecmaaminju biezji vien bija nedeeljaam ilgi jaaeed tikai pliki kartupelji.
Driizaak ir jaashausminaas par to, ka teevi peec aizieshanas izspruuk sveikaa, gadiem nemaksaa alimentus un neliekaas ne zinis par beernu. Ieguldiijumam ir jaabuut liidzveertiigam un ne tikai naudas zinjaa, bet arii laikaa. Ja teevs nevar pusi laika njemt beernu pie sevis, tad vinjam ir arii jaamaksaa vairaak beerna maatei.

mistalee, žēl tā bērna, puisis vienkārši atradis iemeslu, lai neuzņemtos atbildību,nu, tā man šķiet. :(

krista, es negribu aizvainot Tevi, bet Tavi vecāki ir briesmoņi, lai veselība un ilgs mūžs omītei!

Ko Tu domā par saviem vecākiem? ko jūti?