Nelasīju visu diskusiju, bet izteikšu savas domas...Es varbūt izklausīšos pēc izlutinātas pīles, bet, man šķiet, ka Tavā situācija Tavs tēvs kaut kādā ziņā tā rīkojas, jo tic Tev, domā, ka Tu esi pietiekami pieaudzis, saprātīgs cilvēks, lai nokārtotu savu dzīvi, viņš Tevi vērtē tik augstu, lai ļautu Tev savas problēmas atrisināt pašai..jā, viegli droši vien nav, bet, manuprāt, nav tā, ka esi viņam vienaldzīga, viņš vienkārši grib Tev labu, grib, lai izcīni savu vietu dzīvē, turpretī mans tēvs pie katras manas problēmas uzskata, ka jāskrien mani glābt,ka katram manam kritienam jāsarūpē matracis, uz kura piezemēties, jā, izklausās, ka man ir paveicies, bet reāli ir tā, ka viņš domā, ka es viena ne ar ko nevaru tikt galā, pat tad, kad saku, ka varu, viņš tā arī ir teicis:"Nu domā reāli, Tu taču to nevarēsi.." Un nav runa par apskates iziešanu mašīnai vai ko tādu, tas ir pilnīgi ar visu, es, viņaprāt, neko pati nevaru, pat manā privātajā dzīvē viņam un arī mammai liekas, ka viss jānokārto manā vietā...lai kā es gribētu un censtos no tā tikt vaļā, tas nav iespējams, es vienmēr viņa acīs esmu mazā, apmulsusī nabadzīte, kas bez viņa dzīvē vienkārši pazudīs...Es esmu pieaudzis cilvēks, bet pret mani nekad tā neizturas, dažreiz gribas vienkārši pajautāt, vai viņš tiešām domā, ka tā ir izgāzies manis audzināšanā..
106
