sāpe par kopdzīvi

Pavisam vienkarši, nav īstais. Ja būtu sen būu aizkrejusi pie viņa.

Turklat-

. viņš savu pilsētu nepametīs, viņam tur ir daudz darba ieguldīts, savukārt man šeit nekā tāda nav, kas mani šeit piesietu, vienīgi apziņa, ka mana ģimene un draugi vienmēr ir bijuši ērti sasniedzami, tur tā nebūs.

un tkkai 50 kilometru del strīdies? Meklē to kura del skriesi un lidosi.

eh, joprojām neesat atrisinājuši šito problēmu?

Meklējiet kompromisu - abi divi pārvācieties uz citu pildēti, kas ir pa visu starp šiem 50km..
Bet no otras puses - kas ir 50km? Tak katru dienu var mierīgi izbraukāt šo attālumu turp un atpakaļ!

nu nezinu, vnk es domāju ar prātu. man taču vajag darbu, lai es dzīvotu. no plikas mīlestības neiztikt...:(

Nu i sarakstīju... Domāts bija - uz citu pilsētu, kas ir pa vidu...

tie ir tikai 50 kilometri... var izbraukat , var tur meklet darbu. Nu nav stais ta vecis tev vienkarsi.

tur tā situācija arī nav tik spīdoša. šeit es dzīvoju viena. tur man būtu jādzīvo ar viņa vecākiem...tas ir tas, kas mani attur. negribu justies kā bērns. ja viņš dzīvotu viens, jau sen būtu prom...:(

kur problēma pārvākties uz atsevišķu dzīvokli?

Ak tur tas āķis, tad jāā es ar domātu ilgi un dikti.

Kāds gan darbs tavam vīrietim ir ieguldīts tajā viņa pilsētā?
Kur problēma pārvākties pie tevis, bet braukāt uz savu pilsētu uz darbu?

problēma tajā, ka viņam visa dzīve ir tajā majsaimniecībā. profesionālā darbība norisinās turpat mājās...un no privātmājas uz dzīvokli viņš ne pa kam neies... man ir tik skumji, es vnk nezinu kā risināt šo situāciju. kopā būt gribu, bet kad iedomājos par to visu, kas mani tur sagaidītu...

vienvārdsakot, mūžīgais "pielipis_pie_dzimtās_mājas" vīrietis. Tev tādu vajag? Pati jau cik mēnešus mokies un šeit mums jautā, ko tev darīt.. Nu atbilde diemžēl skaidra.. Vai nu gaidi kaut ko un paciet kā ir, vai nu pārtrauc attiecības, aizmirsti un sāc jaunu dzīvi.

50km tak nekas nav ko lai es saku ka man lai satiktu savējo ir jābrauc no Rīgas līdz Kuldīgai :D un viņam tā pat pie manis :D cik tad tur kilometri ir + tie starppilsētu autobusi man ir līdz brošai, 2 ar pus stundas vai 3 ar pus stundas kūlties ceļā vien, tad vel tur gaidīt autobusu vai viņam šeit troļļuku. Vienkārši iemācieties papriekšu sadzīvot labi bez kopdzīves, neliekiet tai tik lielu prioritāti un gan jau ka agri vai vēlu abi kārtīgi saņemsieties un ievāksieties kopā dzīvot ja būs lemts.

Nu, iespējams tās ir tikai tavas iedomas... Varbūt tomēr ir vērts pamēģināt padzīvot pie viņa? Nu vismaz tā - uz mēnesi, eksperimenta veidā... Varbūt nebūs nemaz tik slikti kā esi iedomājusies. Un, ja tomēr būs slikti, tad vismaz varēsi savam vīrieti to arī attiecīgi argumentēt un viņš būs redzējis visu savām acīm.

jā, par to padzīvošanu es arī esmu domājusi, tikai tas pēc kāda laika tikai...man arī tas nav tik vienkārši, man ir te uz darbu jāiet, pa 6dienām skola...:) vienigi vasarā, kad būs atvaļinājums..

Perversā

Varbūt tev tas vīrietis ir tāds stumjamais tips? kuru ir jāmudina visu laiku uz pārmaiņām līdz viņš saņemas?

Ja vēl vasarā būsiet kopā.

viņš vnk ir ļoti stūrgalvīgs un spītīgs, nezinu, viņu nav iespējams ne par ko pārleicināt, paliek pie tiem saviem uzskatiem visu laiku...

viņš vnk ir ļoti stūrgalvīgs un spītīgs, nezinu, viņu nav iespējams ne par ko pārleicināt, paliek pie tiem saviem uzskatiem visu laiku...

Man liekas ka tev viņu vienkārši ir jāmudina pozitīvā veidā lēnām uz tām pārmaiņām, ja jau viņš tiešām ar tevi vēlas būt kopā tad kaut kādu kompromisu tak var meiģināt meklēt. Kaut vai noskaidro kādus apstākļus viņam gribētos/ vajadzētu lai viņš varētu pārvākties kaut vai ar tevi dzīvot? Vienkārši jānoskaidro tas kā viņam likt justies drošāk par pārmaiņām un vai viņš tiešām ir gatavs uz to ja jūs kompromisu neatradīsies tad arī attiecībām būs jāpieliek punkts.

Perversā, man bija (ir) ļoti līdzīga situācija. Vīram ir savs uzņēmums ~50 km no Rīgas, es savu karjeras izaugsmi redzu tikai Rīgā (vai ārzemēs). Esam kopā jau gadus astoņus un esam precējušies. Bija periods, kad abi dzīvojām Rīgā, bija periods, kad abi mēģinājām dzīvot viņa pusē, tā mēs mētājāmies visus šos astoņus gadus, bet mēs abi apzinājāmies, ka esam atraduši viens otrā "to īsto vienīgo", tāpēc pēc visiem šiem gadiem beidzot esam uzsākuši savas ģimenes ligzdiņas vīšanu (ceļam māju) un ceram, ka drīz mums būs vieta, ko abi viennozīmīgi varēsim saukt par mājām. Es turpināšu strādāt Rīgā, jo 50 kilometri tāds nieks vien ir, ar mašīnu tas ir ātrāk kā Rīgā ar sabiedrisko no pārdaugavas uz centru vai otrādi. Jāpiebilst gan, ka būtisks fakts šādu attiecību uzturēšanā bija tas, ka mums abiem ir auto, varējām jebkurā brīdī braukt viens pie otra..
Ko es ar to gribēju pateikt - nepadodies! Ja tici, ka viņš ir tas īstais vienīgais, ar kuru gribēsi pavadīt kopā visu savu dzīvi, tad jūs kopā pamazām atradīsiet iespēju iekārtot savu dzīvi tā, lai abiem būtu labi un ērti. Pusgads šķiet ļoti īss laiks, tāpēc domāju, ka viss vēl priekšā :)