Hey, Čikitas!
Kā Jums šī nedēļa un tās izskaņa?
Nolēmu padalīties ar savu randiņstāstu, jo esmu pārliecināta, ka no visām dzīves situācijām var ko noderīgu mācīties un pilnveidot sevi, bet ko, pie velna, lai mācās no šī!?
Ieskicēšu viņa portretu: gara, atlētiska auguma, tumši mati, zilas acis, bez maz vai Bredu Pits jaunībā, īsāk sakot - ņemams. Jau kādu laiku jūtu pastiprinātu ieinteresētību no viņa puses, un nolēmu beigt tiepties kā vecmeita pažarnieku ballē un piekritu randiņam.
Ziniet, vajadzēja turpināt tiepties, jo visu varaku klausījos, kā viņš pametis savu iepriekšējo meiteni, jo domājis, ka viņa pametīs viņu pirmā. Bet tagad viņš traki nožēlojot, ka tā rīkojies, bet viņa šo atpakaļ vairs neņemot. Visu vakaru sēdēju ar WTF sejas izteiksmi - vai es pēc kaut kādas Mātes Terēzes izskatos, vai!?
Nobeigumā viņš piedāvāja doties pastaigā gan Krastmalu, kur gan laicīgi noreaģēju un aizbildinājos, ka neesmu atbilstoši ģērbusies un visticamāk nosalšu, tādēļ labāk citrez. Starp citu - tādas citas reizes nebūs, jo neesmu pārliecināta, ka vēlos uzklausīt vēl kādu viņa dvēseles caureju.
Mājupceļā jutos traki samulsusi un nolēmu sevi iepriecināt ar kādu pirkumu. Iegādājos statueti ziloņa izskatā, kas man liek domāt - mēdz teikt, ka garīgās kaites nelīp, bet acīmredzot kaut kāda strāva mani bija ķērusi no tā čaļa, jo pašlaik uz mani lūkojas no ģipša (vai kaut kā tāda) meistarots zilonis ar WTF skatienu.
Meitenes, lai Jums foršs sestdienas vakars!
Ja ir vēlme, droši padalaties ar randiņu "veiksmes" stāstiem. ;)
237
