Esmu saskārusies ar Minesotas programmu. Pamatā ir Anonīmo alkoholiķu 12 soļu programma. Pēc Minesotas programmas iziešanas, kas sevī ietver dzīvošanu uz vietas 28 dienu garumā, pirmās dienas bez apmeklētājiem, visu programmu bez sakariem ar ārpasauli. Obligāta prasība ir ierasties skaidrā. Programmas laikā cilvēks tiek nostādīts aci pret aci ar sevi un savu slimību. Tā ir motivācijas programma, cilvēks meklē sevī spēku atteikties no alkohola lietošanas. Zinu, kam šī programma ir palīdzējusi, un zinu, kas pēc laika ir atgriezušies savas atkarības gūstā. Jo Minesota nav brīnumzāles, šī programma ietver lielu darbu pašam ar sevi, un ne vienmēr ir viegli apstāties un ieskatīties pašam sev acīs un izanalizēt, cik un ko esmu darījis nepareizi, cik cilvēkiem nodarījis pāri. Pēc Minesotas programmas vēlamais (obligātais) ir turpināt apmeklēt AA (anonīmo alkoholiķu) grupu sanāksmes, vismaz 1 x nedēļā, kur var dalīties ar savām grūtībām turpinot atturības ceļu. Bet jāatcerās ir viens- alkoholisms ir slimība, ko nevar izārstēt. Ja cilvēks ir atkarīgs no alkohola, viņš vienmēr būs atkarīgs. Vienīgais viņš var izvēlēties nelietot, bet nevar cerēt, ka es iziešu Minesotu un varēšu dzert, bet man nevajadzēs tik daudz vai tik bieži. Vai nu dzer vai nedzer. Man patīk salīdzinājums- Tu nevari būt mazliet stāvoklī. vai nu Tu esi stāvoklī, vai neesi. Tas pats ar atkarību. Nevar būt mazliet atkarīgs, vai nu esi, vai neesi.