Brrrrrr.

saki, lai iepotē tev anestēziju, neko nejutīsi, un ja vēl forša dakterīte, arī nebaidīsies :)
man tāpat bija, līdz uzgāju foršu zobārsti, tagad viss ok :)

Man ir panika no zobārsta, neesmu bijusi 6 gadus, ja neskaita vienu reizi grūtniecības laikā, kad pierakstījos, bet man neko nedarīja. Tagad jūtu, ka vajag, bet es vienkārši nespēju saņemties pēc pēdējās reizes - kanālu tīrīšanas... Tā kā es tevi saprotu. Viena radiniece teica, ka mani aiz rokas vedīšot un es jau sāku uz to piekrist, jo cik esmu pierakstījusies, tik vienmēr esmu atcēlusi vai neaizgājusi - ceru, ka kāds, kurš nāktu man līdzi, piespiestu mani saņemt dūšu.

ai,man šī ir tik ļoti sāpīga tēma :( viens būtu bailes no zobārsta, bet vēl briesmīgāk ir tas, ka zobi vienkārši ātri bojājas, dari, ko gribi,laikam iedzimtība, un tad pie zobārsta sanāk iet vairāk kā reizi vai pat divas gadā, katra 'reize' ir kādi 2-3 seansi kā minimums :( kā ar to tikt galā? lūk tam laikam risinājuma nav.. :( manas bailes ir aiziet pie zobārsta un uzzināt, ka atkal ir daudz ko labot, ar prieku ietu pie zobārsta, ja kaut reizi man būtu tā,ka pasaka-viss kārtībā.

Nekas nepalīdzēs :D
Man lielākos šermuļus uzdzen tā smaka un urbja skaņa. Par skaņu vairs nepanikoju, bet no smakas man vienmēr paliek neomulīgi. Vajag atrast zobārstu no kura nav bail un pie kura ir patīkami iet. Tagad esmu atradusi tādu, pie kuras es vienmēr iemiegu. Klīnika nesmird pēc zobārsta un viss ir izcili. Cena, protams, ir diezgan astronomiska, bet es labāk vairāk piemaksāju par komfortu un nemokos sāpēs un bailēs.

Re, kā padomju laiku zobārsti visos ir iedēstījuši bailes no zobārstiem :D

Vai pirms vizītes iedzerts ibumetīns kaut cik mazinās sāpes?

Sāpes tač ideāli noņems iešpricētā anestēzija :) Dūriens tik sāpīgs uz 5 sekundēm un tas viss.
Man bija/ir fobija no zobārstiem tā, ka auksti sviedri metās. Zobārsta krēslā izplūstu asarās, pirms vēl kāds skaras klāt. Ir ļoti smaga fiziska un emocionāla trauma no bērnības, skolas gadiem, kad veca zobārste man izkropļoja smaidu... ehh... Tad gadus 7 vispār nebiju kāju spērusi tādā iestādē. Tad arī man bija tā, ka histēriski sāku raudāt. Kad process beidzās, uzsmaidīju ar mierīgu sirdi, ka patiesībā nav taču nemaz tik traki! :)
Un tad atkal nebiju gājusi pāris gadus. Un tad nu pēc cosmo meiču ieteikumiem aizgāju pie Dr.Pinkas uz Dentu. Cilvēks - jaukums. Paldies viņai, ka man palīdzēja pārvarēt paniskās bailes. Viņa ir jauka, smaidīga, līdzjūtīga, maiga. Tiešām forši. (vienīgi tagad, pusgadu pēc vizītes man tomēr neapmierina kvalitāte, bet ne par to ir stāsts, jo galvenais ir iemācīties pārvarēt tās psihiskās bailes. - vajag aiziet pie tāda jauka, smaidīga ārsta, un tad jau tā lieta aizies)

kad veca zobārste man izkropļoja smaidu...

Arprats! Tas ir kaa, ieurba luupaa?

Nu esmu sākusi atkal labot visus zobus, kas labojami un katru reizi ir bailes.
Galvenais, ka tā šprice sāp vairāk kā visa uzrbšana.
Es sevi mierinu ar domu, ka t ir viena pusstunda un viss. Nu kas ir pusstunda? Biškiņ jāpaciešas un viss.
Bet man liekas,' ka galvenokārt daudz kas ir atkarīgs no zobārsta un attieksmes.
Man dakterīta ir ļoti dāga, bet gan kvalitāte, gan attieksme atbilst cenai. Varbūt bernišķīgi, bet mana daktere ir no tām, kas izmanto vārdus-saulīt, dūdiņ ikdienā, tad nu man arī mazliet tiek un tas palīdz man. :D

Par anestēziju - ne jau vienmēr to špricē, vismaz man tā liekas. Ja atmiņa neviļ, tad urbjot nešpricē. Vismaz man nešpricēja. Slīpējot arī ne. Un abas tās lietas ir briesmīgas. :D

Man agrāk bija viena ļoti laba zobārste - viņa runāja mīļi un patiešām nomierinoši, vienmēr smaidīga un runīga, jutos nedaudz kā bērns, bet bija vieglāk paciest visu ar tādu attieksmi. :D Bet diemžēl, viņa no darba ir aizgājusi, tāpēc tagad nākas riskēt ar nepazīstamu zobārstu, un manas bailes vairāk pastiprina tas, ka šoreiz manā mutē līdīs vīrietis. :D

Ja ir bail no zobārsta, arī būs, nekas nemainīsies. Man ir forša zobārste, parasti neuztraucos,bet kad iesēžos krēslā, viss, sākas lielās bailes, kuras nekad nevar pārvarēt

Aaaaa, šī diskusija rada manī vēl lielāku paniku. :D Izdomāju, ka uz rītdienu speciāli neizgulēšos, lai esmu miegaina, varbūt tad būs vieglāk tajā krēslā kaut nedaudz iemigt un atslēgties no tā kas notiek. :D

Par anestēziju - ne jau vienmēr to špricē, vismaz man tā liekas. Ja atmiņa neviļ, tad urbjot nešpricē. Vismaz man nešpricēja. Slīpējot arī ne. Un abas tās lietas ir briesmīgas.

Špricē, tā vismaz ir jābūt! Es personīgi vienmēr atsakos no špricēm, pat ja rauj zobu, visas sāpes varu paciest tikai ne šprici. Tas man tā no bērnības, visi par to brīnās.

Kā lai pārvar bailes no zobārsta?

Man ar ir milzīga baile no zobārsta :D Bet labākais risinājums ir iet tik bieži kamēr vairs nebaidiez pie viņa iet, kamēr pierodi. :D Bet nu jā, ja būs labs zobārsts tad jau viņš ar iedrošinās lai tā nebaidies es domāju :D

Ja atmiņa neviļ, tad urbjot nešpricē. Vismaz man nešpricēja. Slīpējot arī ne.

Dievs pasarg! :D Ne jau mūsdienās!

Es personīgi vienmēr atsakos no špricēm, pat ja rauj zobu, visas sāpes varu paciest tikai ne šprici.

Man ir identiska situācija. Varu mēģināt gan specifisko kabineta smaku, gan urbja troksni, gan urbja pieskaršanos zobam paciest, bet tiklīdz kā jūtu, ka šprice pieskaras smaganai, vairs nav labi, jo tās sāpes un riebīgā sajūta ir viena no tām lietām, kura liek krist izmisumā jau par to vien iedomājoties.

Neapskaužu zobārstus, katru dienu viņiem jāredz nenormāli pārbijušos cilvēkus un vēl jāmierina tos. :D

Neapskaužu zobārstus, katru dienu viņiem jāredz nenormāli pārbijušos cilvēkus un vēl jāmierina tos.

Tāpēc es jau no 15 gadiem eju (gāju) tikai uz privātklīnikām, jo tur vismaz samaksā normālu piķi un tev visi arī skraida apkārt un sauc par zaķīti. :D

Es vienmēr atsakos no špricēm.. Jo vēl vairāk par zobārstu- es nepanesu dūrienus :D

Man arī ir panika no zobārstiem.
Pirms nedēļas man bija jārauj divi gudrības zobi. Es naktis negulēju aiz bailēm :D Tā nu nolemtajā dienā devos jau ar trīcošu lūpu uz vizīti. Satiku asistenti, un izskaidroju viņai visu situāciju, ka man ir nenormālas bailes, palūdzu, lai aizsedz visus instrumentus, jo man var iestāties histērija, kā arī pats galvenais, lai tur manu roku procedūras laika :D . Apsēdos krēslā un uzreiz atvainojos dakterim, lai neuztver personīgi manas asaras. Oijjj, kā es raudāju no bailēm :D
Tomēr dakteris savu darbu paveica lieliski, sāpes nekādas nejutu, vienīgais skaņas bija traucējošas un nepatīkamas.
Feinākais ir tas, ka ar zobārsta asistenti sadraudzējāmies :D Drīz iesim šopingot :D

Es biju rudenī pie zobārsta. Pēc manis krēsls bija slapš, bez meliem :D
Man ir ļoooti bail. Tagad plombe izkrita, grūti ēst. Vajag jau aiziet, bet nevaru saņemties :D

Favel, klau! Kur tu to darīji un cik samaksāji? Cik sarežģīta bija operācija? Kas, ko, kā?