Koju dzīve - neliels izmisums.

Pati esmu klusa, trobeļus netaisu, čipsus negraužu.

Varbūt vajag sākt?!
Īsti neredzu veidu, ka tu varētu iedzīvoties un justie slabi, ja sarāvusies uzturies tikai savā kaktiņā?
Ja esi klusa pēc darbas, tad izmanto koju dzīves laiku, lai attīstītu sevī socializēšanās iemaņas. Dzīvē noderēs.
Pasēdēt maliņā vienmēr var paspēt.

Tu viņas vsp nepazīsti? Vai jūs vienā uni mācaties?
Nu atstiep čipsu paku, 3 d-lightus un saki, ka gribi papļāpāt par dzīvi vairāk iepazīties, jo jūties tizli, kā 3. ritenis. Vai arī iefraudzejies ar vienu un tad jau otra arī pieņems, tā parasti ir visvieglāk.

Tu viņas vsp nepazīsti? Vai jūs vienā uni mācaties?

Vienā Universitātē, dažādās fakultātēs un kursos.

Pavisam vienkārši- pasniedzēju aprunāšana :D

Es savā studiju laikā esmu bijusi viena no tām divām meitenēm, kas jau sen pazīstamas. Arī mums ievācās trešā, pēc ļoti neilga laika viņa atrada vietu citā istabiņā, laikam nejutās labi, no savas puses varu teikt, ka visticamāk tur no viņu puses nekādas slēptas nepatikas nav, Tev vienkārši tā šķiet, jo viņas ir draudzenes, ir savstarpējas lietas, sarunas un darīšanas, jā, varbūt tāpēc arī negrib, nē, nevis negrib, drīzāk nav intereses čomoties ar Tevi, nekā personīga pret Tevi.

Ja nesanāk izrunāties ar meitenēm un galīgi nevari atrast kopīgu valodu, tad varbūt jāmaina dzīvesvieta?

Šobrīd varu piedāvāt vienu istabu mājā Šampētera rajonā (netālu no Spices), ja interesē, uzraksti vēstuli.

Man ir līdzīga pieredze, kad tikko atnācu studēt uz Rīgu. Ielika mani istabā ar 2 draudzenītēm - ar vienu sākumā bija normāls kontakts izveidojies, kamēr otra pa laukiem dzīvojās nedēļu, bet izrādījās, ka tā otra ir baigā p#ža, kura to pirmo-līdzskrējēju arī noskaņoja pret mani. Labi, ka man brālis dzīvokli ātri atrada un es aizgāju. Bet labākais šajā stāstā ir tas, ka to nejauko skuķi izmeta no kojām tajā pašā nedēļā, kad es aizgāju, jo izrādās, ka šāda "izēšana" bija to abu skuķu taktika - lai pašām paliek brīvāka telpa, bet par mazāku cenu (2-vietīgā istaba ir dārgāka par 3-vietīgo).

Domāju maini kojas, jeb istabu. Kā gan nebūs zobs, ka ienāk vēl kāda, kas izjauc 2 meiteņu idilli. Ja vien varētu, Tu varētu droši nākt pie manis istabā dzīvot, mēs labi saprastos.
Par to klusuma būšanu, arī es tāda esmu pēc dabas, dzīvoju kojās ar vēl vienu meiteni, attiecības mums labas un viss ok, bet nejūtu vajadzību iet pa istabām un draudzēties ar visām, pat nevēlos to. Būtību cilvēkā neizmainīsi.

Ja esi klusa pēc darbas, tad izmanto koju dzīves laiku, lai attīstītu sevī socializēšanās iemaņas.

Filla, mīļš Tev paldies, tomēr tieši finanses bija tās, kas lika pārvākties uz kojām, tāpēc neko citu šobrīd atļauties nevarēšu. Turklāt fakultāte patālu no tā rajona.

Anastasija, esmu domājusi par to, ka tās ir manas iedomas, tomēr ir dažas lietas kas liek domāt citādi: durvju ciršana, kad guļu, sačukstēšanās u.tml. Ahhh

Mazums, kāpēc durvis aizcērtas, un čukstēšānās? Nu esi Tu viņām svešs cilvēks, varbūt negrib, lai dzirdi viņu sarunu, bet tas jau nenozīmē, ka runātajam ir kāds sakars ar Tevi...Nu es, protams, nevaru spriest par situāciju, jo nepazīstu nevienu no jums, bet, jā tā loģiski padomā, kāds iemesls varētu būt tam, lai viņām būtu kāds zobs uz Tevi? Ja tāda iemesla nav, tad visticamāk, viņām arī nekādas nepatikas pret Tevi nav.
Esi mēģinājusi komunicēt ar kādu no viņām? Nu atsevišķi, kad otras nav klāt?

Kļūda ir tajā, ka tu jau no paša sākuma izturies tā, it kā būtu ienāca, kura nav pelnījusi tur atrasties un viņas ir draudzenes, kuras tevi nekad nepieņems. Es agrāk esmu mainījusi dažādu blakus apstākļu dēļ koju istabiņas vismaz kādas 3 reizes, un nekad nav bijusi problēma iedraudzēties. Kāpēc? Jo es gāju atvērta, sāku runāties uzreiz, runāju, kad gribu, teicu, ko gribu, grauzu čipšus un skaļi smējos filmas skatoties, tāpēc, ka es maksāju tikpat cik viņas un tikmēr, kamēr es tur dzīvoju, tās bija manas mājas, kur es gribu justies ērti. Vienkārši neesi tik saspringta. Ieejot istabiņā, nedomā pie sevis - ak, ko viņas par mani domās, kā es izturēšos utt.
Protams, cilvēki ir dažādi un varbūt viņām nav tie jaukākie raksturi, bet vispirms vismaz pamēģini sakomunicēties.
P.s. Alkohols un ballītes tiešām ir labākie veidi, kā atvērties un iedraudzēties. :D

Vai esi mēģinājusi uzsākt sarunu, iepazīties, sadraudzēties?

Nopērc kādu kūciņu,cepumiņus, pagatavo tēju un piedāvā meitenēm. Tad jau sarunas aizies, protams, ja vien meitenes nav negatīvi noskaņotas.

Jā,jā, tagad te propogandēsim alkoholu un ballītes!

Mūsu koju dzīvoklītī pusgadu bija trešā meitene, kuru nepazinām. Sākuma līdzīgi, īsti nebija klikšķis, piemēram, mums patika dedzināt sveces, viņa sūdzējās, ka māja smirdot pēc kapiem, mēs atkal domājām, ka viņa ir ku kū :D Nesakrita arī dienas režīmi, sākām domāt, kā no viņas tā pieklājīgi atbrīvoties. Bet tad kaut kā gadījās, ka viņai pāris reizes vīkendos pajuka sava kompānija un sanāca, tautas valodā runājot, satusēt :D Attiecības krietni uzlabojās, turpmāk visur gājām ballēties kopā, viena otrai vēl matus taisījām un palīdzējām pareizo topiņu izvēlēties :)
Vēl aizvien mēs ar draudzeni uzskatām, ka viņa ir cilvēks ar savām īpatnībām (tāpat kā mēs visi), bet par laimi mēs viņu iepazinām tuvāk, ieguvām jaunu draudzeni.
Ja tās meitenes ir ok, tad pica un Dlight/šampis un kūka varētu uzlabot attiecības. Ja viņas ir čūskas pēc dabas, tad gan labāk meklēt ko citu, nevaru iedomāties, kā var produktīvi mācīties un pēc tam atpūsties, ja mājās ilgstoši ir tāda saspīlēta atmosfēra.

Par čūskām nesaukšu, bet tieši šis mani uztrauc visvairāk:

nevaru iedomāties, kā var produktīvi mācīties un pēc tam atpūsties, ja mājās ilgstoši ir tāda saspīlēta atmosfēra

Man līdzīga situācija bijusi pašai, kad īrēju istabu dzīvoklī, kur bija divas meitenes - draudzenes un puisis vienai no meitenēm. Pati pēc dabas esmu noslēgta, daudz laika veltu saviem hobijiem (māksla, literatūra), tāpēc ievācoties īpaši nečupojos. Mierīgi sēdēju savā istabā, lasīju, gleznoju utt. Ar dzīvokļa biedriem nebija nekādu nesaskaņu, taču bieži jutos kā liekā. Vairāk gan likās, ka viņiem traucēja tas, ka nodarbojos ar savām lietām un nepiedalījos ballītēs virtuvē, negāju kopā runāt par dzīvi utt. Līdz ar to kļuvu par tādu kā dīvaini, kura ar citiem nečupojas. Pēc neilga laika atradu citu dzīvesvietu, kur dzīvoju kopā ar jauniešiem, kuri bija aizņemti katrs ar savām darīšanām (studijas, darbs), tāpēc tikāmies reti un kopīgas pasēdēšanas arī nebija. Iesākumā, pirmajā dzīvesvietā, arī biju iedomājusies par to, ka varētu viņiem piebiedroties, taču to nedarīju, jo ja pēc dabas esmu vienpate un labāk jūtos viena, neuzskatīju, ka tas ir mans pienākums ar viņiem kopā sēdēt un klačoties.

Jāsaka gan, ka ar vienu meiteni dzīvot ir vieglāk. Kad ir vēl divas, vienmēr kāds paliks maliņā, jo kā saka - trešais lieks. Man arī kojās tā bija, itkā abas ar mani baigās draudzenes bija, beigās abas viena otru kūda pret mani, man nezinot. Tā tas ir bijis un būs.
Ja jau tu jūti,ka kkas nav labi, nekāda runāšana nepalīdzēs. ;) Labāk maini istabu, nu tu protams nezini būs vai nebūs labāk, bet labāk noriskēt, un ja gadās foršas meitenes, ar kurām būs labs kontakts un draudzība? vajag noriskēt un varbūt viss labi sanāks! nevajag baidīties mainīt.

Es domāju, ka tu visu uztver trakāk, kā patiesībā ir. Ja viņas ir divas draudzenes, kurām dzīvojot ir labi kopā, tad gan jau, ka viņas nav diži ieinteresētas, lai iedraudzētos ar trešo, kura, kā tu pati par sevi saki, ir klusa un neuzkrītoša. Un varbūt tieši tāpēc viņas tās durvis aizcērt - nu nepaziist tevi, grib varbūt mazliet pakaitināt, lai redzētu ko tu darīsi. Katrā ziņā, par cilvēku domas mainās brīdī, kad viņu iepazīst. Iesāc kādu neitrālu sarunu, piemēram, par to pašu universitāti vai kādu priekšmetu, vai arī par kādu sadzīvisku koju lietu. Ja nav noslēpums, kurās kojās dzīvo? :)

Amnile, LU Burtnieku.

Nekādā gadienā nemuc prom! Tu tapak ka vinas maksa,ta tava maja.un grauz čipsus,smejies juties ka maja.dauza durvis?dari tapat.