Pēdējā laikā es vairs pat nezinu kā no gultas izrāpties laukā, vienkārši negribas, gribētu palikt tur pat un gulēt visu dienu !
Tāda sajūta itkā visa dzīve ietu uz leju ar katru dienu vairāk, turklāt nav pat ar ko īsti tā parunāties, visas manas skolas draudzenes izklaidējas pa Rīgu, ar saviem foršajiem džekiem.
Bet es sēžu savā mazpilsētas dzīvoklī viena pati kā tādā cietumā. Ja godīgi sakot man jau ir piemirsies kā tur laukā izskatās, vienkārši negribas iet laukā, lai arī zinu ka beidzot pavasaris ir klāt, tomēr es vairs to nejūtu.
Turklāt es nekādi nevaru aizmirst savu "lielo" vidusskolas mīlestību, tas bija vienkārši čalis kurā es biju samīlējusies līdz ausīm, bet viņš mani tā arī nekad nepamanīja un es biju pārāk bailīga lai piet klāt. Es visu laiku domāju, cik skaisti tas būtu bijis ja mēs tomēr būtu bijuši kopā, tie būtu bijuši vissaldākie 16 :(
Darbu ar šeit nevar atrast, domāju ka tas vismaz noņemtu domas, un palīdzētu naktīs aizmigt. Es šogad biju iestājusies augstskolā tomēr rudenī saslimu un daudz iekavēju tāpēc nācās izstāties, un tāpēc jau ilgu laku sēžu mājās.
Man jau sāk likties ka lēnām sāku ieslīgt depresijā, vienkārši neko negribas darīt kā tika gulēt,
bet miegs arī nenāk.
Atceros cik forši bija vidusskolā, vienmēr bija draudzenes ar ko parunāties, bija iemesls katru dienu iet laukā no mājām. Tomēr tagad liekas ka man vairs pat nav palicis nevienas draudzenes, visas ir prom un bauda dzīvi, bet es tikai tā vienkārši eksistēju savā bedrē.
Vienkārši jūtos tik vientuļi, tēvs jau kuro gadu ir ārzemēs, bet mamma strādā no rīta līdz vakaram un viņai nav laika runāties jo vienmēr ir aizņemta.
Es zinu ka esmu vēl jauna, tikai 20, bet tomēr liekas neredzu vairs nekāda iemesla dzīvot, jeb visa mana dzīve ir tikai filmas un seriāli!
Nekad neesmu uzskatījusi sevi par neglītu, es neesmu resna, turklāt man ir tīri normāla figūrā, tomēr čaļi vienmēr ir labāk izvēlējušies manas blondās draudzenes, vai arī varbūt es vienkārši esmu bijusi apmāta ar vienu čali kurš par visiem 3 vidusskolas gadiem tā mani arī ne reizi neievēroja... Nu tā tās ir manas pārdomas par manu vienkārši nožēlojamo dzīvi...
Man vienkārši gribas ar kādu aprunāties!
97
