Kur raudāt?

Vislabāk izraudos mājās savā gultiņā, savā spilvenā. Bieži vien sanāk iekrist gultā pēc smagas dienas un pēkšņi izraudāties, pirms iemiegu. Man paliek labāk un mierīgāk guļu. Esmu iemācījusies dikti klusu raudāt, ja sēžu aizmugurējā sēdeklī, priekšā sēdošie nemaz nenojautīs, ja neieraudzīs. Nu tā. Drauga klātbūtnē esmu raudājusi tikai vienreiz un negribu to atcerēties, nezinkāpēc kaunos. Nav patīkami, ja mani kāds redz.

Es censos neraudat, tomer, ja retu reizi gadas, tad raudu vienatne - visbiezak par to, kadel tiesi es patrapos visiem zem rokas, it ka es vieniga par visu vienmer butu vainiga:(

Tiešām - ko nozīmē risināt? Kā var atrisināt, piemēram, nelaimīgu mīlestību?

Tieši tā. Laiciņu atpakaļ bez maz visu dienu raudāju, varētu pat teikt kaucu, dēļ milzīgajām sāpēm un aizvainojuma ko sagādāja mīļotā nodevība, krāpšana un aiziešana pie citas. Ko es tur būtu varējusi atrisināt?

Cenšos raudāt tikai vienatnē. Nepatīk, kad kāds redz mani raudošu.

Bieži vien sanāk apraudāties, jo sakrājies stress, negatīvas emocijas vai saņemts kāds aizvainojums. Ja cilvēks ir emocionāls un kāds viņam kaut ko uzbrauc, kaut kā aizvaino pilnīgi bez iemesla, tad tas ieduras sirdī un ir asaras.

+++

Vislabāk jau laikam ir izraudāties gultā, vienatnē... citreiz vajag, lai draugs paņem opā un stipri apķer, kamēr raudu.. Ir sanācis arī publiskās vietās raudāt... eh... nu jā, laikam esmu tāda emocionālā bimbule....

Ah par prieka asarām :D Es esmu laikam īsts prieka asaru upuris :D esmu tik emocionāla un daudz nevajag lai no prieka raudatu :) Un par tādām asarām nekaunos :) Ja reiz esmu emocionāla, tad esmu... draugs gan nesaprašanā, kā es varu no prieka raudāt :D

arī ja skatamies kādu filmu un vnk sāku bimbāt līdzi :D tad mazliet sakaunos, bet after all, jā, es esmu jūtīga, un štrunts ar visu! :)

Bet nav arī gluži tā, ka vnk kā kas - ka raudu... bet jap reizēm sakrājies tas trauciņš pilns, un nekas nelīdz labāk, kā kārtīgi izraudāties... heh....

Parasti raudu naktīs. Bet raudu diezgan reti.

Man ļoti nepatīk,ka esmu raudulīga,kad esmu saslimusi ar iesnām/klepu/kakla sāpēm. Tad pat zvanot ārstam vai ģimenes loceklim un sakot,kas man kaišs,vai zvanot un sakot,ka netikšu uz norunāto satikšanos vienkārši sāku raudāt :D Nezinu kapēc tā ir :D

Man būtu jautājums - kāpēc raudat? Ja ir problēmas - tās vajag risināt, nevis apraudāt.

Tāds jautājums kā robotam. Laikam esi ļoti racionāls cilvēks, taču emocionāli cilvēki (kā es) sākumā uz problēmām reaģē ar emocijām, raud, nervozē, dusmojas, un tikai tad iedarbina saprātu.

Ja reiz jāraud, tad vienatnē. Man nepatīk izrādīt savu aizvainojumu, vājumu, vilšanos, uzskatu, ka to izrādot, nododu otram cilvēkam negatīvu informāciju par sevi. Pat ja man ir slikta diena, cilvēkos esmu pozitīva. Un kaut vai šis pozitīvisms pirmās desmit minūtes vai stundu ir tēlots, pēc mirkļa tas kļūst patiess.
Arī prieka asaras mani mulsina. Es nezinu, vai tā ir kautrēšanās vai kas, bet es labāk priecājos ar sausām acīm. Ja kāds redz manas prieka asaras, šis cilvēks var apjukt un nesaprast, kāpēc man jāraud.
Manā uztverē asaras, jebkādas, tomēr ir sava veida nesavaldības pazīme, emociju amplitūda, ar ko psihe nespēj uzreiz tikt galā, tāda kā dzesēšanas sistēma smadzenēm. Ir labi izrādīt pozitīvas emocijas, ar negatīvām galā jātiek jau saknē, piemēram aizvainojumu ir jāspēj racionāli izprast, apzināties kur ir sava vaina, kur nē un tad attiecīgi rīkoties, nevis piepūst vaigus un spiest asaras.

Tiešām - ko nozīmē risināt? Kā var atrisināt, piemēram, nelaimīgu mīlestību?

pēc 14 gadu ilga mūža mans mājdzīvnieks nomira. Šī laikam nav lieta, ko vēl bija iespējams atrisināt.

Jāsaprot, ka problēmas risināšana ne vienmēr nozīmē situācijas apgriešanu otrādi. Problēma ir jārisina pirmkārt jau savā galvā, iemācoties analizēt un kontrolēt savas domas, apzinoties, ka un kāpēc dzīvnieki mirst, saprotot, ka mums dzīvē nav vajadzīgi tie, kas nespēj mums sniegt mīlestību vai kaut ko pozitīvu. Kad apziņa ir skaidra, arī problēma vairs nešķiet tik liela.

Nepatīk raudāt citu klātbūtnē. Vispār raudu reti. Neraudu arī tad, kad skatos aizkustinošas filmas.
Ģimene un draugs ir redzējis raudam, bet tas ir tad, kad vienkārši ir par daudz iekšā sakrājies. Visgrūtāk ir tad, kad ir tas kamols kaklā, bet mēģini noturēties un tad atnāk draugs un apskauj. Tad tāds bimbiens uznāk :D

Nekaunos no asarām, bet man nepatīk ja cilvēki visi uzreiz skrien klāt, neko neiznot saka,ka viss būs labi un tā tālāk. Es labāk draudu viena, kad neviens neredz,tā vismaz visu ko var pārdomāt, mierīgāk

Man vispār nepatīk raudāt :(

man vajag vientulaku vietu. nepatik publiski, vispar riebj izradit kadam savas emocijas, ja esmu sapinata vai aizskarta. piemeram, augstskola mani pasniedzejs nolika, bet es uztaisiju akmens cietu seju un izteiksi-man vienalga, kaut patiesiba labprat butu ja ne izpsihojusies, tad noraudajusies kartigi.

Cenšos citu cilvēku priekšā neraudāt, bet gadās, protams. Kad viena, tad ļauju asarām vaļu.

No prieka asarām nekad neesmu kautrējusies, tas taču jauki ir :)

Ja ir jāraud, tad raudu vienatnē. Bet vispār neesmu no raudilīgajām un raudu tikai tad, ja ir nopietns iemesls. Par filmām cita lieta-tur gan varu raudāt krokodila asaras :D bet arī tikai tad, ja skatos vienatnē. Man vispār nepatīk raudāt, jo laikam zemapziņā ir tāds kods, ka, ja raudu, tātad ir noticis kas ļoti slikts. Laikam no bērnības, kad man mamma raudot nemitīgi atkārtoja:"Neraudi, nekas slikts nav noticis."

Parasti ejot pa ielu, es aizdomājos tik tālu, ka kamols jau kaklā,tad ātri skrienu pa trepēm augšā uz dzīvokli un izraudos tā no sirds, viena pati!
Citu klātbūtnē raudu reti, ja nu sirsniņa pārāk pilna!

Esmu cilvēks, kas visus pārdzīvojumus patur sevī un izpauž tikai retajam, tāpēc ja sanāk paraudāt, tad raudu vienatnē, un tā, ka citi par to nezina!
Bet pirms kāda laika man dzīvē sanāca tāda situācija, ka nespēju vairs noturēt asaras un apraudājos darbā! Tajā brīdī tuvāki kolēģi man palīdzēja "savākties", bet pēc tā gadījumā jūtos diezgan neērti par savu apraudāšanos citu cilvēku acu priekšā.

Raudu reti, bet ja raudu ,tad vienalga kur atrodos un kas to redz. Bet no vīra gan slēpjos paraudāt :D

Vēl par raudāšanu citu klātbūtnē-tagadējā drauga priekšā raudājusi neesmu, nav bijis iemesla, bet bijušā vīra klātbūtnē ir nācies un vistrakākais bija tas, ka viņš uzvedās tā it kā man būtu sākusies kāda galvas asiņošana-visādiem veidiem centās to apturēt, likās, ka krīt vēl lielākā izmisumā par manu raudāšanu nekā es ar savu raudāšanu. Ziniet, tas traucē :D

Raudu dušā :)
Svešu cilvēku priekšā vienkārši nespēju, pat ja uznāk - aši aizskrienu līdz WC, tikai lai nebūtu jāpinkšķ citu klātbūtnē.

Kaut gan.... nesen sanāca būt vienā telpā ar 4 kursabiedrenēm un man, zināmu iemeslu pēc, uznāca nereālākais emotional breakdown. Tad nu apraudājos, viņām redzot... Bet neviena neko neteica, izlikās neredzam.

Radu priekšā (radi = man ir mamma un vecmāmiņa, principā ikdienā tikai mamma), raudāt nespēju.
Esmu par lepnu, it īpaši ņemot vērā, ka tieši viņa parasti ir asaru iemesls. Nu tad tāpēc nevēlos sniegt to "prieku" redzēt mani sagrautu.

es esmu trakoti emocionāls cilvēks, raudu par visu un neko :D reizēm tiešām, sēžu istabā, kko savā sieviešu mistiskajā prātā izdomāju un sāku kaukt :D filmās arī raudu, gandrīz vai tiešām visās, pat jot ar brāli mazo uz animācijas filmām sanāk nobirdināt pa asarai. :D vislabāk patīk raudāt vienai, nekaautrējos arī puiša priekšā raudāt, bet no pārējiem gan kauns. Ģimenes priekšā arī kkā nemēdzu liet asaras, ir sanācis raudāt arī autobusā, bet citur cenšos savākties. lai gan godīgi sakot, man tas grūti sanāk, tādai vārgai dvēselītei kā man :D